Osteoporoze Latvijā | Situācija

Situācija epidemioloģijas jomā

Osteoporoze ir viena no hroniskām kaulu slimībām, kas saistīta ar hroniskām sāpēm, ilgstošu zāļu lietošanu, rehabilitācijas nepieciešamību, kā arī darbaspēju pasliktināšanos vai pat to zudumu un dzīves kvalitātes pazemināšanos. Tomēr Latvijā atšķirībā no citām ES dalībvalstīm osteoporoze nav pasludināta par veselības aprūpes prioritāti.

Osteoporozes izplatība, palielinoties iedzīvotāju vecumam un dzīvildzei, kļūst arvien plašāka. Latvijā to nosaka populācijas straujā novecošanās. 2010. gadā 36% Latvijas iedzīvotāju bija vecāki par 50 gadiem un 8,2% – vecāki par 70 gadiem.

Osteoporozes izraisīti lūzumi palielina saslimstību un pāragru mirstību, it sevišķi gados vecākiem cilvēkiem. 2005. gadā 50% no visiem stacionāros ārstētajiem lūzumiem bija pacientiem pēc 70 gadu vecuma, no tiem 59% bija augšstilba kaula lūzumi ar vidējo ārstēšanas ilgumu 17,5 dienas.

Pēc Veselības ekonomikas centra (VEC) datiem, Latvijā 2009. gadā kopumā bija konstatēti 6738 lūzumi, un augšstilba kaula lūzumi veidoja vidēji 30% no visiem lūzumiem. 2009. gadā bija veiktas 2120 lielo locītavu endoprotezēšanas operācijas, un kopējie izdevumi par tām bija 3,396 miljoni latu. Atbilstoši esošajiem standartiem endoprotezēšana būtu vajadzīga gandrīz visiem pacientiem dažu dienu laikā pēc augšstilba kaula kakliņa lūzuma. Latvijā pēdējos gados pacientiem ar augšstilba kaula kakliņa lūzumu vidēji 96% gadījumu tiek veikta endoprotezēšanas operācija. Ārstēšanai nepieciešamas no 11,9 līdz 13,4 gultas dienām.

Situācija diagnostikas jomā

Saskaņā ar Pasaules Veselības Organizācijas, Starptautiskā Osteoporozes Fonda (International Osteoporosis Foundation jeb IOF) un Nacionālā Osteoporozes Fonda (NOF) vadlīnijām, Eiropas Osteoporozes un osteoartrīta klīnisko un ekonomisko aspektu biedrības (ESCEO) 2010. gada ieteikumiem un LOKMSA 2012. gada Osteoporozes klīniskajām vadlīnijām, centrālā osteodensitometrija (DXA) ir osteoporozes diagnostikas «zelta standarts». Patlaban Latvijā ir 19 DXA iekārtas, bet pēc IOF aprēķiniem nepieciešamas 11 DXA iekārtas uz vienu miljonu iedzīvotāju. Tātad Latvijā ir 86% no vajadzīgā iekārtu daudzuma.

Gaidīšanas laiks līdz izmeklēšanai ar DXA 2010. gadā bija vidēji 11,4 dienas.

Nozīmīgai daļai pacientu ar lielu un vidēji lielu osteoporozes attīstības risku DXA izmeklēšana joprojām netiek veikta, jo pacientiem pirms izmeklēšanas ar DXA netiek veikts skrīnings un pacienti uz izmeklēšanu netiek nosūtīti mērķtiecīgi.

Osteoporozes izraisītu lūzumu diagnostika ar konvencionālām rentgenoloģiskām metodēm, datortomogrāfiju vai kodolmagnētisko rezonansi ir pieejama visā Latvijā.

Būtiskākās problēmas osteoporozes diagnostikā ir šādas:

  1. lielai daļai pacientu ar augstu osteoporozes attīstības risku joprojām neveic DXA izmeklēšanu;
  2. lielai daļai pacientu, kuri ārstēšanā lieto glikokortikosteroīdus (GKS), neveic DXA izmeklēšanu, pat ja paredzamais GKS lietošanas laiks ir ilgāks par trīs mēnešiem.

Situācija par medikamentiem osteoporozes ārstēšanai

Valsts institūciju lēmumi par kompensācijas apmēra samazināšanu medikamentiem osteoporozes ārstēšanā no 75% (līdz 2008. gadam) līdz 50% (no 2009. gada) ir būtiski ierobežojuši šo medikamentu pieejamību Latvijā. Daudzās ES dalībvalstīs šie medikamenti tiek kompensēti pilnībā un, piemēram, Igaunijā augsta riska grupas pacientiem kompensācija ir 90% apmērā. No 2008. gada beigām notiek diskusijas par šīs medikamentu grupas kompensācijas apmēru Kompensējamo zāļu sarakstā, jo osteoporozes terapijas mērķis ir samazināt ar osteoporozi saistīto lūzumu biežumu, pēc iespējas ātrāk novērst iespējamo draudošo kaulu lūzumu, kā arī samazināt nākamo lūzumu attīstības risku, ja lūzums jau ir noticis.

Kompensācijas apmēra samazināšana ir būtiski palielinājusi pacientu pašu izdevumus osteoporozes ārstēšanai nepieciešamo medikamentu iegādei. Šie medikamenti ir jālieto ilgstoši, tāpēc pacientam sedzamo izdevumu palielināšanās samazina viņa līdzestību un arī terapijas efektivitāti.

Joprojām nevienu medikamentu osteoporozes ārstēšanai nekompensē vīriešiem ar osteoporozi.

Būtiskākās problēmas nodrošināšanā ar osteoporozes ārstēšanas medikamentiem ir šādas:

  1. medikamenti osteoporozes ārstēšanai ir kompensēti tikai nelielai daļai pacientu ar osteoporozi – pacientiem ar osteoporozes izraisītiem lūzumiem, pacientiem ar glikokortikosteroīdu vai citu zāļu izraisītu osteoporozi un pacientiem ar osteoporozi citu slimību rezultātā;
  2. medikamentus osteoporozes ārstēšanai neapmaksā vīriešiem ar osteoporozi;
  3. kompensācijas apmēra samazināšana osteoporozes medikamentiem no 75 līdz 50 % palielina pacientu pašu izdevumus nepieciešamo medikamentu iegādei, samazinās pacientu līdzestība.