Osteoporoze un osteoartrīts – kas jāzina?

Pieaugušo pirmreizējās invaliditātes ziņā Latvijā 2009. gadā skeleta, muskuļu un saistaudu grupas slimības bija 3. vietā pēc ļaundabīgajiem audzējiem un asinsrites sistēmas slimībām.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem osteoporoze un tās rezultātā notikušie lūzumi ir viena no nozīmīgākajām sabiedrības veselības problēmām ar augstu invaliditātes un mirstības risku, kas nozīmīgi palielina ārstēšanās izmaksas. Biežākās kaulu slimības ir osteoporoze un osteoartrīts.

Osteoporoze – hroniska un progresējoša slimība, kuru raksturo samazināta kaulu masa un kaulu strukturālas uzbūves izmaiņas, kuru rezultātā samazinās kaulu stiprība un būtiski pieaug lūzumu risks. Osteoporozes radītās izmaiņas galvenokārt ir gūžas locītavu veidojošajos kaulos, mugurkaula skriemeļos, retāk ribu kaulos.

Osteoartrīts – hroniska deģeneratīva jeb noārdoša locītavu slimība, kuras rezultātā izmainās locītavu veidojošo komponentu struktūra. Osteoartrīta gadījumā izmaiņas rodas skrimslī, kaulaudos, kapsulā, saitēs un meniskos. Osteoartrīts ir visbiežākais un vislabvēlīgāk noritošais no visiem artrītu veidiem.

Osteoartrītu konstatē apmēram 18% sieviešu un apmēram 9% vīriešu pēc 60 gadu vecuma, osteoporoze savukārt attīstās katrai trešajai sievietei un katram ceturtajam vīrietim pēc 50 gadu vecuma. Abas slimības sastopamas biežāk pēc 50 gadu vecuma, saslimstība ar osteoartrītu un osteoporozi palielinās līdz ar vecumu. Saskaņā ar pētījumu datiem gados vecākiem pacientiem bieži konstatē osteoporozi un osteoartrītu vienlaicīgi.

Invaliditātes un mirstības risks osteoporozes un osteoartrīta gadījumā

Ceturtā daļa osteoporozes pacientu ar notikušu augšstilba jeb gūžas kaula kakliņa lūzumu mirst pirmā gada laikā, un tas notiek blakusslimību pasliktināšanās rezultātā (piemēram, progresē sirds mazspēja, pastiprināti veidojas trombi). Mirstība ir sevišķi palielināta pirmo sešu mēnešu laikā – vidēji par 3,4 reizēm. Apmēram 50% osteoporozes pacientu pēc gūžas kaula kakliņa lūzuma nespēj pārvietoties bez līdzcilvēku atbalsta vai palīgierīcēm. Mazāk par 50% pacientu atgūst veselības stāvokli un neatkarību no līdzcilvēkiem, kāda bija pirms lūzuma. Nedrīkst aizmirst, ka jau noticis lūzums osteoporozes rezultātā būtiski palielina nākošā lūzuma risku! Osteoartrīta gadījumā pacientiem sāpju dēļ ir būtiski ierobežota spēja veikt ikdienas aktivitātes. Osteoartrīts galvenokārt ietekmē lielās locītavas – gūžas un ceļu locītavas, plaukstu, pēdu locītavas, kā arī mugurkaulāju. Izzūdot skrimslim starp locītavu veidojošajiem kauliem, pieaug locītavu stīvums un sāpes, samazinās locītavu kustību apjoms.

Kā diagnosticē šīs slimības?

Osteoartrītu diagnosticē, izvērtējot pacienta sūdzības un simptomus, gan arī veicot radioloģiskus izmeklējumus – ultrasonogrāfiju un rentgenogrammas locītavām, un, ja nepieciešams, arī magnētiskās rezonanses izmeklējumu.

Osteoporozes diagnostikas zelta standarts ir duālās enerģijas rentgena absorbciometrija jeb centrālā osteodensitometrija, jeb DXA, jeb tautā sauktā kaulu blīvuma pārbaude.

Osteoartrīta un osteoporozes attīstības riska faktori

Osteoartrīta riska faktori: radiniekiem ir konstatēts osteoartrīts, mazkustīgs dzīvesveids, palielināts ķermeņa svars, locītavu traumas, sieviešu dzimums un sieviešu dzimumhormonu nepietiekamība, pārmērīga fiziskā slodze, kā arī sportošana, kuras pamatā ir locītavu pārslodze, veicinošie faktori ir arī traumas.

Osteoporozes riska faktori: radiniekiem bijis gūžas kaula lūzums, samazināts ķermeņa svars, iepriekš notikuši lūzumi kaulu trausluma rezultātā, glikokortikosteroīdu lietošana, samazināts kalcija un vitamīna D līmenis, smēķēšana un alkohola lietošana.

Kaulaudu izmaiņas osteoporozes un osteoartrīta gadījumā

Osteoporozes gadījumā novēro samazinātu kaulu minerālo blīvumu jeb cietību, osteoartrīta gadījumā kaulu cietība nemazinās, bet ir raksturīga papildu kaulu struktūru jeb osteofītu veidošanās. Šīm abām slimībām ir gan kopīgas, gan atšķirīgas kaulu parametru izmaiņas.

Osteoartrīta un osteoporozes ārstēšanas iespējas

Osteoartrīta un osteoporozes gadījumā ir svarīgi zināt par slimību ietekmējošajiem faktoriem un to lomu ārstēšanā. Pacientiem ir jāzina par dzīvesveida, uztura un regulārās fiziskās aktivitātes nozīmi slimības izpausmju mazināšanā. Abu slimību ārstēšanā liela nozīme ir ne tikai medikamentu regulārai lietošanai, bet arī dažādiem rehabilitācijas pasākumiem, vingrojumiem, fizikālās medicīnas procedūrām un akupunktūrai.

Osteoporozes ārstēšanas mērķis un iespējas

Osteoporozes ārstēšanas mērķis ir samazināt ar osteoporozi saistīto kaulu lūzumu risku. Ja lūzums jau ir noticis, tad ārstēšanas galvenais uzdevums ir novērst nākamo lūzumu.

Osteoporozes ārstēšanā lieto vairākas medikamentu grupas. Ārsts izvēlas piemērotākos medikamentus individuāli katram pacientam, ņemot vērā osteoporozes cēloni, kā arī citas pacienta blakusslimības. Osteoporozes ārstēšanā pielietotie medikamenti atšķiras pēc iedarbības, lietošanas veida un blakusparādībām.

Pētījumos ir pierādīts, ka visu grupu medikamenti samazina mugurkaula skriemeļu lūzumu risku, ja papildus atbilstošās devās tiek lietoti kalcija preparāti un D vitamīns. Bet ne visiem medikamentiem pat vienas grupas robežās ir pierādīta spēja samazināt neskriemeļu lūzumu risku, it īpaši gūžas lūzumu risku.

Stroncija ranelāts pašreiz ir vienīgais medikaments, kas spēj ietekmēt kaulā abus procesus: tas kavē kaula noārdīšanos un veicina kaulu veidošanos. Tas ir svarīgi, jo osteoporozes pacientiem ir būtiski ne tikai samazināt noārdīšanos, bet paralēli «būvēt» jaunus kaulaudus. Ar šo divējādo darbību tas ir unikāls medikaments. Stroncija ranelāts nozīmīgi sa­ma­zina gan mugurkaulāja skriemeļu, gan neskriemeļu, ieskaitot gūžas kaula kakliņa, lūzumu risku. Stroncija ranelāts ir vienīgais medikaments, kurš ietekmē arī locītavas skrimsli, tāpēc tas ir piemērotākais medikaments pacientiem ar osteoartrītu un osteoporozi vienlaicīgi.

Osteoartrīta ārstēšanas mērķis un iespējas

Osteoartrīta ārstēšanas mērķis ir mazināt sāpes, uzlabot locītavu kustīgumu un maksimāli mazināt progresējošās locītavu izmaiņas.

Osteoartrīta ārstēšanas pamatā ir piemērotu apavu nēsāšana, fizikālās terapijas procedūras, kā arī rehabilitācija, regulāra fiziskā slodze un kustības, ķermeņa svara normalizēšana.

Pamatā osteoartrīta ārstēšanā pielieto nesteroīdos pretiekaisuma medikamentus. Šie medikamenti samazina sāpes un kustību stīvumu, uzlabo locītavu kustīgumu. Nedrīkst aizmirst par šo medikamentu iespējamām blaknēm, piemēram, kuņģa čūlas slimības paasinājums vai nieru funkcijas pasliktināšanās. Iespējamo blakņu rašanās ir atkarīga no pacientu vecuma, blakusslimībām, lietotās medikamenta devas un mijiedarbības ar citiem medikamentiem. Svarīgi šos medikamentus lietot pareizi un minimālā efektīvā devā!

Pacientiem ar izteiktu osteoartrītu ārstēšanā lieto arī medikamentu – glikokortikosteroīdu injekcijas tieši locītavā. Šie medikamenti ātri samazina sāpes un iekaisumu, bet pacientiem, kuriem ir gan osteoporoze, gan arī osteoartrīts šie medikamenti veicina kaulaudu zudumu. Hialuronskābes injekcijas locītavās arī samazina sāpes, ir saudzējošākas un neveicina kaulaudu zudumu. Ļoti smagas pakāpes osteoartrīta gadījumā nepieciešama locītavu endo­protezēšana.