Hroniskas muguras sāpes

Hroniskas muguras jostas-krustu daļas sāpes tiek definētas kā sāpes, kas saglabājas 12 nedēļas vai ilgāk, tajā skaitā pēc traumas vai akūtām sāpēm muguras lejasdaļā, kas tika ārstētas. Sāpes var izstarot arī uz sāniem, gurniem, sēžas apvidu un kājām. Nereti vērojama arī stājas asimetrija, piemēram, skolioze, izmainīts jostas lordozes (muguras izliekuma) stāvoklis, mugurkaula rotācija, asimetrisks muguras muskulatūras tonuss un kāju stāvoklis.

Latvijā veiktajā pētījumā 33% no 1836 intervētajiem bija vismaz vienu reizi jutuši muguras sāpes. Bet no pacientiem ar hroniskām vidēji stiprām vai stiprām sāpēm vismaz 2 reizes nedēļā pēdējo 6 mēnešu laikā 52% slimnieku ir atzīmējuši muguras sāpes.

Muguras lejas daļas sāpes klasificē kā specifiskas vai nespecifiskas.

Specifisko sāpju iemesls primāri var nebūt saistīts ar mugurkaula jostas-krustu daļas anatomiskajām struktūrām, bet ārstēšana ir specifiska un reizēm steidzama. Visbiežākie iemesli sāpēm muguras jostas daļā, kas nav saistīti ar mugurkaulu un to veidojošajām struktūrām, ir, piemēram, ginekoloģiskas saslimšanas vai audzēji, pielonefrīts, kuņģa čūla, pankreatīts, cistīts, nierakmeņu slimība, dažādu audzēju metastāzes un citi iemesli.

Nespecifiskas sāpes rodas muguras lejasdaļā, kad netiek diagnosticētas nopietnas saslimšanas, kuras prasa specifisku un steidzamu medikamentozu vai ķirurģisku ārstēšanu. Šajā grupā ietilpst izmaiņas starpskriemeļu diskos, starpskriemeļu locītavās (spondilartroze), nostiprinošajās saitēs, muskuļu piestiprināšanās vietās, kā arī izmaiņas citos apkārtesošos saistaudos un muskulatūras disbalanss stājas problēmu, plakano pēdu vai citu iemeslu dēļ.

Diagnostika

• Vispirms pacients tiek iztaujāts par sāpju raksturu, intensitāti (novērtē no 0 līdz 10, kur 10 = ļoti spēcīgas sāpes), ilgumu, pavadošām sajūtām, atvieglojošām vai pastiprinošām aktivitātēm, iepriekš pielietoto ārstēšanu. Svarīgi zināt, kādas vēl saslimšanas ir pacientam, pacienta profesiju, vaļaspriekus, kā arī citus riska faktorus (piemēram, stress, depresija, trauksme, finansiālais stāvoklis, sadzīves apstākļi).
• Klīniskā un funkcionālā diagnostika ietver muguras apskati, stājas un gaitas, to izmaiņu novērtējumu, palpāciju (muskuļu saspringuma esamība, sāpīgie punkti); kustību apjoma izvērtēšanu; gūžas, ceļa, pēdu stāvokļa novērtējumu, to funkciju un kustību apjoma pārbaudi, muskuļu spēka, refleksu pārbaudi.
• Papildus klīniskie izmeklējumi, kurus ārsts rekomendē, balstoties uz pacienta slimības vēsturi un pacienta izmeklēšanas laikā iegūtajiem da­tiem. Speciālists var papildus rekomendēt veikt asins un urīna analīzes, rentgenogrammu, datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi, neirogrāfiju vai elektromielogrāfiju.
• Pēc visu veikto izmeklējumu datu novērtēšanas var tikt ieteikta cita speciālista konsultācija: neirologa, vertebrologa, algologa, psihoterapeita vai psihiatra konsultācija.

Viens no pretsāpju līdzekļiem, ko rekomendē pie hroniskām muguras sāpēm, ir lokālais anestētiķis kapsaicīns, kas ir čili piparu sastāvā un nodrošina to aso garšu. Tas tiek ieteikts osteoartīta, muskuloskeletālo, neiropātisko sāpju terapijā un ir pieejams krēmu, losjonu un plāksteru veidā.

Tāpat sāpju gadījumā rekomendē lietot acetaminofēnu (paracetamolu), ko var kombinēt arī ar kādu citu no nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem (NSPL). Taču jātceras, ka NSPL jālieto mazākajā nepieciešamajā devā un pēc iespējas īsāku laiku. Tāpat NSPL jālieto piesardzīgi, ja pacientam ir kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnu čūla, erozijas, paaugstināts asinsspiediens, aknu un nieru saslimšanas.

Muguras sāpju ārstēšanā nav viena galvenā medikamenta! Tas ir sarežģīts process, kas sastāv no medikamentozas un nemedikamentozas ārstēšanas (rehabilitācija un fizioterapija) un prasa pacientu aktīvu līdzdalību un ieinteresētību.