Glikozamīns – kādu lietot?

Pieaugot dzīves ilgumam, palielinās cilvēku skaits ar dažādām locītavu problēmām, un izplatītākā no tām ir osteoartrīts. Osteoartrīts ir hroniska deģeneratīva jeb locītavas struktūru noārdoša slimība, kurai raksturīgas locītavu sāpes, deformācija un stīvums. Osteoartrīta gadījumā locītavu skrimslis – gluda, izturīga viela, kas klāj kaulu virsmas un ir amortizators, lai kauli neberzētos viens gar otru, sāk atmiekšķēties un nodilt, kā arī apstājas tā atjaunošanās. Skrimšļaudu bojājumu papildus sekmē tādi faktori kā liels vecums, traumas, iedzimtība, palielināts ķermeņa svars un liels locītavu noslogojums.

Bieži osteoartrīta pacientiem ie­saka lietot uztura bagātinātājus vai medikamentus, it īpaši glikozamīnu. Lielākā daļa cilvēku zina, ka tas ir domāts locītavām, bet kā tas darbojas, un kāda ir atšķirība starp dažādām glikozamīna formām?

Glikozamīns pēc ķīmiskās struktūras ir aminopolisaharīds. Tas ir universāls izejmateriāls locītavu šķid­rumam un amortizētājaudiem. Glikozamīnu polimēri ir sastopami visos cilvēka organisma audos, bet visvairāk – skrimšļaudos. Lietojot glikozamīnu, uzlabojas skrimšļ­audu reģenerācija jeb atjaunošanās, pastiprinās kolagēna un proteoglikānu veidošanās. Papildus glikozamīns samazina skrimšļa degradāciju un deģenerāciju jeb noārdīšanos. Tomēr glikozamīna darbības mehānisms joprojām nav pilnīgi noskaidrots.

Pastāv vairākas atšķirīgas glikozamīna formas:

1. glikozamīna sulfāts;
2. glikozamīna hidrohlorīds;
3. N-acetil-glikozamīns.

Glikozamīna sulfāts šobrīd ir visvairāk izpētītais un ārstēšanas vadlīnijās rekomendētais preparāts. Tas satur līdz pat 74% glikozamīna un ir pieejams kā medikaments, nevis uztura bagātinātājs (tas nozīmē, ka šis preparāts, būdams medikaments, ir labāk pārbaudīts). Pēc pieejamiem zinātniskajiem datiem, tā efektivitāte osteoartrīta gadījumā ir vērtēta kā “iespējami efektīvs”.

Pierādīts, ka glikozamīna sulfāts samazina osteoartrīta radītās sāpes līdz pat 30%. Dažos zinātniskajos pētījumos ir apstiprinājusies hipotēze, ka glikozamīns ir tikpat efektīvs sāpju mazināšanai kā ne­­steroīdie pretiekaisuma līdzekļi (piemēram, ibuprofēns), kā arī, iespējams, tas aizkavē slimības progresēšanu. Jāatzīmē, ka preparāta efektivitāte ir pārbaudīta pacientiem ar ceļgala locītavas osteoartrītu, mazāk zināma efektivitāte ir gūžas un mugurkaula osteoartrīta gadījumā.

Preparāta panesamība ir ļoti laba, un rekomendējamā deva ir 1500 mg dienā. Ja preparāta panesamība ir slikta, kopējo devu var sadalīt, lietojot to trīs reizes dienā. Kursa ilgums ir trīs mēneši, un tas veicams divas reizes gadā.

Jāņem vērā, ka glikozamīna sulfāts ir nestabils savienojums, tāpēc tam tiek pievienoti sāļi – nātrija hlorīds jeb vārāmā sāls vai kālija hlorīds. Šis aspekts ir svarīgs pacientiem ar palielinātu asinsspiedienu vai pacientiem ar nieru slimībām. Nātrija joniem ir tieksme aizturēt ūdeni organismā, tādējādi ilgstoši terapijas kursi šiem pacientiem nav vēlami.

Pirms glikozamīna sulfāta lietošanas jākonsultējas ar ārstu, kas individuāli izvērtēs, vai preparātu var droši lietot.

Glikozamīna hidrohlorīds satur līdz pat 88% glikozamīna. Pateicoties samērā nelielam molekulārajam svaram un labai šķīstamībai, tas līdz pat 95% uzsūcas gremošanas traktā (glikozamīna sulfāts – līdz 80%). Hidrohlorīds ir stabils savienojums un pēc pēdējiem datiem ir piemērots ilgstošiem terapijas kursiem līdz pat 6 mēnešiem.

N-acetil-glikozamīns ir vismazāk izpētītais un ražošanas izmaksu ziņā visdārgākais glikozamīna preparāts. Tomēr pēc zinātniskajiem datiem, tā efektivitāte ir līdzīga vai tikai nedaudz labāka par placebo.

Jebkuras formas glikozamīns ir lēnas iedarbības preparāts. Jāatceras, ka preparāta efektivitātes izvērtēšana jāsāk 4.–8. nedēļā pēc ārstēšanas uzsākšanas, tāpēc sākumā glikozamīnu var lietot kopā ar pretsāpju medikamentiem. Glikozamīns tiek bieži kombinēts ar citiem uztura bagātinātājiem, piemēram, hondroitīna sulfātu vai metilsulfonilmetānu. Pierādīta glikozamīna lielāka efektivitāte, lietojot to kopā ar hondroitīnu.

Pašreiz nevar droši apgalvot, vai glikozamīns ietekmē insulīna jutību un glikozes rādītājus pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu.

Jāievēro piesardzība pacientiem, kuri lieto medikamentus asins šķidrināšanai, jo glikozamīna preparāti var pastiprināt to darbību.

Glikozamīna preparātiem blakusparādības novērotas ļoti reti. Visbiežākās ir alerģiskas reakcijas, kunģa darbības traucējumi, aizcietējumi, caurejas, vēdera pūšanās un galvassāpes. Īpaša piesardzība ir jāievēro cilvēkiem ar alerģiju pret jūras veltēm, jo glikozamīns ir atvasināts no vēžveidīgo hitīna apvalka. Jāņem vērā, ka ir pieejami glikozamīna hidrohlorīda preparāti, kas iegūti no kukurūzas apvalka.

Lai gan atsevišķi pētījumi pierāda, ka glikozamīns neietekmē grūtniecību un/vai augļa attīstību, šie dati nav pietiekoši, lai droši nozīmēt glikozamīnu grūtniecības laikā.

Pacientiem ar osteoartrītu ir svarīgi zināt, ka Latvijā ir pieejami dažādi uztura bagātinātāji un medikamenti, kas satur glikozamīnu. Par to, kuru no tiem izvēlēties, individuāli jākonsultējas ar ārstu.