Jaunāko pētījumu dati par D vitamīnu Latvijā

D vitamīns ir taukos šķīstošs vitamīns un vienlaikus hormons ar daudzveidīgām funkcijām cilvēka organismā. D vitamīnam ir divas formas – D3 vitamīns jeb holekalciferols un D2 vitamīns jeb ergokalciferols. D3 vitamīns saules ultravioleto staru ietekmē veidojas ādā, kā arī to var uzņemt ar uzturu (piemēram, mencu aknu eļļa, lasis, konservētas sardīnes). D2 vitamīns veidojas tikai dažās sēnēs un augos (piemēram, Šitaki sēnes).

Avots: grafiks no Dr. M. Mukānes un Dr. I. Rasas pētījuma

Gan ar saules gaismu izveidotais, gan ar uzturu uzņemtais D3 un D2 vitamīns nonāk asinsritē un, saistoties ar pārnesējolbaltumiem, nonāk aknās. Aknu šūnās izveidojas jauna D vitamīna forma – kalcidiols jeb 25(OH)D vitamīns. Kalcidiols nosaka organisma nodrošinājumu ar D vitamīnu, un tā līmenis asinīs norāda uz ādā veidotā un ar uzturu uzņemtā D vitamīna kopējo daudzumu. Tālāk turpinās D vitamīna pārmaiņas nierēs: kalcidiols ar pārnesējolbaltumiem nonāk nierēs, kur pārveidojas par aktīvāko D vitamīna formu – kalcitriolu jeb 1,25(OH)D3. Kalcitriols ir tā D vitamīna forma, kas aktīvi iedarbojas uz visiem cilvēka organisma audiem, piesaistoties pie D vitamīna receptoriem (piemēram, galvas smadzenēs, krūts dziedzera audos un limfmezglos). D vitamīnam ir liela nozīme arī kaulu veselībā: tas ir viens no pamatelementiem, kas nepieciešams stipriem un izturīgiem kauliem.

Lai noteiktu D vitamīna līmeni organismā un secinātu, vai tas ir pietiekamā daudzumā, laboratoriski asinīs jānosaka 25(OH)D vitamīna jeb kalcidiola līmeni, jo šis rādītājs parāda D vitamīna kopējo daudzumu organismā. Kalcidiola pussabrukšanas periods ir 2–3 nedēļas, un tā ir galvenā asinsritē cirkulējošā D vitamīna forma. Tāpēc, piemēram, pēc ārstēšanas uzsākšanas atkārtoti tas jānosaka ne ātrāk kā pēc 2 mēnešiem. Var arī atsevišķi noteikt D3 un D2 vitamīna līmeni asinīs, taču šīs formas ir lietderīgi noteikt īpašos gadījumos, piemēram, ja D vitamīna deficīts tiek ārstēts ar D vitamīnu saturošiem medikamentiem vai uzturā tiek lietoti speciāli bagātināti pārtikas produkti (piemēram, piens, apelsīnu sula vai maize). Laboratoriski noteikt asinīs kalcitriolu jeb 1,25(OH)D3 nav lietderīgi, jo tā pussabrukšanas periods ir tikai 4–6 stundas, un tā koncentrācija organismā ir zema. Kalcitriolu var noteikt izņēmuma gadījumos, piemēram, ja ir iedzimti vai iegūti D vitamīna vai fosfora vielmaiņas traucējumi, tajā skaitā, piemēram, hroniska nieru slimība, sarkoidoze vai limfoma.

Vispārpieņemts, ka D vitamīna līmenis laboratoriski asinīs jānosaka, ja pacientam ir kādas sūdzības vai riska faktori (skat. tālāk). Par nepietiekamu D vitamīna līmeni organismā var liecināt tādas sūdzības kā, piemēram, nogurums, muskuļu vājums, nespēks, biežas saaukstēšanās un zobu stāvokļa pasliktināšanās. Riska faktori D vitamīna deficītam ir: nepietiekama uzturēšanās saules gaismā (piemēram, nakts darbs vai piespiedu mazkustīgums kādas citas saslimšanas rezultātā), hroniskas aknu slimības (piemēram, hronisks C hepatīts vai aknu ciroze), hroniska nieru slimība, nepietiekama D vitamīna uzsūkšanās kuņģa zarnu traktā (piemēram, pēc operācijas kuņģa zarnu traktā).

D vitamīna līmeni ietekmē arī ģeogrāfiskā atrašanās vieta, gadalaiks un diennakts laiks, mākoņu daudzums, atmosfēras piesārņojums, saules aizsargkrēmu aktīva lietošana un ādas krāsa.

Laboratoriski nosakot 25(OH)D vitamīna līmeni, par pietiekamu uzskata rādītāju virs 30 ng/ml jeb 75 nmol/l. Ja D vitamīna līmenis ir zemāks par 19 ng/ml jeb 47 nmol/l, tas nozīmē, ka cilvēkam ir D vitamīna deficīts. Dažādās laboratorijās 25(OH)D vitamīna līmeņa robežas var nedaudz atšķirties.

Daudzās valstīs tiek aktīvi pētīts, vai iedzīvotājiem ir pietiekams D vitamīna līmenis, un var teikt, ka šobrīd pasaulē ir D vitamīna deficīta pandēmija. Pusei Lielbritānijas iedzīvotāju ir nepietiekams D vitamīna līmenis, bet 16% iedzīvotāju ir šī vitamīna deficīts.

Latvijā ir veikti vairāki pētījumi par D vitamīna līmeni Latvijas iedzīvotājiem. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers endokrinologa Ingvara Rasa vadībā vienu no pētījumiem veica ārste Jūlija Semjonova, bet otru – Maija Mukāne. Ar šajos pētījumos iegūtajiem rezultātiem ir iepazīstināti Latvijas ārsti vairākās konferencēs, kā arī dati ir publicēti ārzemēs. Abi pētījumi ir veikti, izmantojot anonīmus datus no divām Latvijas laboratorijām, kurās tiek noteikts D vitamīna jeb 25(OH)D vitamīna līmenis. No laboratoriju elektroniskām datubāzēm tika atlasīti pilngadīgi (vecāki par 18 gadiem) Latvijas iedzīvotāji, kas laikā no 2007. gada līdz 2011. gadam vērsušies laboratorijās noteikt D vitamīna līmeni. Visi iegūtie rādītāji analizēti, pielietojot medicīniskās statistikas datorprogrammu.

Kopā analizēti dati par 7869 pacientiem, no kuriem 89% bija sievietes un 11% bija vīrieši. Sievietēm vidējais vecums bija 59 gadi, bet vīriešiem – 54 gadi. Vidējais D vitamīna līmenis neatkarīgi no dzimuma pētījumā bija 20,1 ng/ml, kas ir vērtējams kā nepietiekams. Vidējais D vitamīna līmenis pa dzimumiem nedaudz atšķīrās: sievietēm tas bija 20,2 ng/ml, bet vīriešiem – 19,4 ng/ml.

Pētījumā iegūtie dati norāda, ka 53% no visiem, kuriem laboratoriski noteikts D vitamīna līmenis, ir atklāts D vitamīna deficīts (kopējais D vitamīna līmenis bija zemāks kā 19 ng/ml). Pētījumā atklāts, ka ziemas laikā, kad saules gaismas nav pietiekami, Latvijas iedzīvotājiem ir ļoti zems D vitamīna līmenis – 15,1 ng/ml, kas atbilst D vitamīna deficītam. Lai arī vasarā saules gaismas ir vairāk un jābūt pietiekamai D vitamīna izveidei ādā, tomēr ir atklāts, ka arī vasarā D vitamīna līmenis ir nepietiekams – vidēji tas ir 23,0 ng/ml (zem optimālās jeb normas robežas) (skat. attēlu). Pabeidzot šajā pētījumā iegūto datu analīzi, secināts:

1. pētījumā D vitamīna nepietiekamība un deficīts Latvijas iedzīvotāju vidū ir izplatīts neatkarīgi no vecuma, dzimuma un gadalaika;
2. tikai piektajai daļai no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru laboratoriskie rādītāji izmantoti pētījumā, D vitamīns organismā ir pietiekamā līmenī jeb virs 30 ng/ml;
3. pusei no 7869 pacientiem, kuru laboratoriskie rādītāji izmantoti pētījumā, ir atklāts D vitamīna deficīts;
4. gan ziemas, gan vasaras laikā D vitamīna līmenis Latvijas laika apstākļos nav pietiekams.

Apkopojot iepriekšminēto, var secināt, ka D vitamīns ir ļoti svarīgs kaulu veselībai, labai pašsajūtai kopumā, kā arī citām ārpus – skeleta sistēmas D vitamīna funkcijām.

D vitamīna līmeni ir iespējams laboratoriski noteikt, nododot asins analīzi kopējā vitamīna D jeb 25(OH)D vitamīna līmeņa noteikšanai.

Ja ir kādas pazīmes vai riska faktori, kas liecina par iespējamu D vitamīna deficītu, laboratoriski jānosaka kopējā D vitamīna līmenis. Ja tas nav pietiekams, jāvēršas pie ārsta, kas palīdzēs iegūtos analīžu rezultātus izvērtēt pareizi un ieteiks dzīvesveida izmaiņas vai medikamentozu terapiju, kas palīdzēs novērst D vitamīna nepietiekamību un deficītu.