Kā ārsts izvēlas medikamentus osteoporozes ārstēšanai?

Osteoporozi diagnosticē, veicot kaulu minerālā blīvuma pārbaudi (skatīt 21. lpp.) un nepieciešamības gadījumā papildus nosakot arī kaulu vielmaiņas marķierus asinīs (kaulu noārdīšanās jeb resorbcijas marķieris – CTX, kaulu veidošanās marķieris – P1NP un osteokalcīns.

Kad osteoporozes diagnoze nerada šaubas, īpaši, ja dzīves laikā pacientiem jau ir noticis kaulu lūzums, jāuzsāk osteoporozes ārstēšana. Jeb­kuram pacientam ar osteoporozi jānodrošina pietiekamā daudzumā kaulu būvmateriāli – kalcijs un D vitamīns. Tas nozīmē, ka visiem pacientiem ar osteoporozi jāuzņem kalcijs (ar uzturu vai kalciju saturošiem preparātiem) un D vitamīns (sauļojoties vasarā un, kad saules gaismas ir mazāk, – lietojot D vitamīnu saturošus preparātus). Papildus svarīga nozīme ir regulāriem vingrojumiem un smēķēšanas pārtraukšanai. Otrais solis ārstēšanā ir osteoporozes medikamentu lietošana. Osteoporozes medikamentu lietošanas mērķis ir uzlabot kaulu minerālo blīvumu un samazināt kaulu lūzumu risku osteoporozes dēļ.

Mūsdienās zinātne osteoporozes ārstēšanā virzās uz priekšu, un ir pieejamas daudzas medikamentu grupas, kas samazina kaulu noārdīšanos un uzlabo kaulu veidošanos. Šajā rakstā tiks apskatītas biežāk lietoto osteoporozes medikamentu priekšrocības un trūkumi. Jāatgādina, ka Latvijā valsts kompensē 50% no osteoporozes medikamentu cenas.

Pašreiz osteoporozes ārstēšanā ir pieejamas šādas medikamentu grupas: bisfosfonātu grupas medikamenti (turpmāk – bisfosfonāti), medikamenti ar divkāršu jeb duālu darbību un specifiskas cilvēka monoklonālās antivielas. Retāk tiek lietoti t. s. anaboliskie jeb kaulu veidošanos stimulējošie medikamenti (piemēram, epitēlijķermenīšu izdalītā paratireoīdā hormona analogi).

Bisfosfonāti

Bisfosfonāti bija pirmie medikamenti osteoporozes ārstēšanā, un tos sāka aktīvi lietot jau 20. gs. 90. gados. Šie medikamenti nomāc kaulu noārdošo šūnu veidošanos un samazina to darbības aktivitāti, samazinot kaulu noārdīšanos. Bisfosfonāti ir pirmās izvēles medikamenti, ja vien nepastāv slimības vai stāvokļi, kuru gadījumā šos medikamentus nedrīkst lietot.

Priekšrocības

• Pieejami medikamenti tablešu formā ar dažādiem lietošanas režīmiem (piemēram, katru dienu vai vienu reizi nedēļā), kā arī medikamenti, kurus ievada vēnā (piemēram, vienu reizi trīs mēnešos vai reizi gadā). Līdz ar to pacienti var izvēlēties sev piemērotāko lietošanas režīmu.
• Ņemot vērā, ka bisfosfonāti ir visilgāk pētītie un lietotie medikamenti, ir labāk zināma to efektivitāte un blaknes.
• Bisfosfonātus var lietot pacientiem ar onkoloģiskām slimībām, kuriem vēzis ir izplatījies kaulos jeb kaulu metastāžu gadījumā.

Trūkumi

• Bisfosfonāti neietekmē kaulu veidošanās procesu.
• Bisfosfonātus nedrīkst lietot pacientiem ar pavājinātu nieru funkciju un hronisku nieru slimību, neatkarīgi no tā, vai medikamenti ir tablešu formā vai ievadāmi vēnā. Pacientu nieru funkciju precizē, nosakot asinīs kreatinīna līmeni un aprēķinot nieru darbības ātrumu.
• Bisfosfonātus nedrīkst lietot pacientiem ar pazeminātu kalcija līmeni asinīs.
• Bisfosfonāti tablešu formā nav ērti lietojami. Pēc medikamenta ieņemšanas pacientiem vienu stundu jābūt vertikālā stāvoklī, t. i., nedrīkst atgulties. Līdz ar to šie medikamenti nav piemēroti pacientiem, kuri kāda iemesla dēļ nevar stāvēt vai sēdēt (piemēram, pēc insulta vai traumām). Tas ir saistīts ar medikamentu vājo uzsūkšanās spēju kuņģa zarnu traktā. Tabletes ir jānorij veselas, nesakošļājot un jāuzdzer vismaz glāze ūdens (citus dzērienus, piemēram, sulu, kafiju vai pienu, lietot nedrīkst).
• Bisfosfonāti tablešu formā kairina kuņģa zarnu trakta gļotādu, līdz ar to pacientiem, kuriem dzīves laikā ir bijusi kuņģa vai divpadsmit pirkstu zarnas čūla, barības vada iekaisums vai barības vada atviļņa slimība, šie medikamenti nav piemēroti.
• Lietojot vēnā ievadāmus bisfosfonātus, vairāk nekā 40% gadījumu novēro t. s. gripai līdzīgos simptomus. Vienu vai vairākas dienas pēc medikamentu ievadīšanas vēnā pacientiem var būt sūdzības par muskuļu, locītavu un kaulu sāpēm, ko pavada temperatūras palielināšanās. Šīs parādības var mazināt, lietojot pretsāpju un pretiekaisuma medikamentus (piemēram, paracetamolu).
• Lietojot bisfosfonātus, reti, bet tomēr novēro nopietnu blakni – žokļa kaula bojājumu jeb t. s. žokļa osteonekrozi. Tāpēc, pirms uzsākt lietot šos medikamentus, jāvēršas pie zobārsta, lai laikus novērstu šīs blaknes attīstību.
• Bisfosfonātus parasti var lietot 3–5 gadus ilgi. Turpinot lietot ilgāk, šie medikamenti vairs neuzlabo kaulu minerālo blīvumu, bet var pat to pasliktināt.

Duālas darbības medikamenti

Pie šīs grupas pieder viens medikaments ar duālu darbību. Tas ir ikdienā lietojams medikaments pulveru veidā.

Priekšrocības

• Duālas darbības medikaments nomāc kaulu noārdīšanos un veicina jaunu kaulaudu veidošanos, uzlabo kaulu mikroarhitektūru un stiprību.
• Lietojot šo medikamentu, tiek nodrošināta ilglaicīga efektivitāte pret lūzumiem (piemēram, lietojot medikamentu trīs gadus, būtiski samazinās kaulu lūzumu risks – par 24% samazinās mugurkaula skriemeļu un par 43% samazinās augšstilba kaula kakliņa lūzumu risks).

Trūkumi

• Medikaments ir jālieto katru dienu.
• Lietojot šo medikamentu, var būt blaknes, piemēram, slikta dūša, caureja, galvassāpes, ādas iekaisumi (piemēram, dermatīts vai ekzēma), bet pēc trīs mēnešu regulāras lietošanas šīs blaknes samazinās.
• Šo medikamentu nedrīkst lietot pacienti, kuriem dzīves laikā bijuši trombi vēnās jeb t. s. venozā tromb­­embolija.
• Duālas darbības medikamentu nedrīkst lietot pacienti, kuriem ir nopietnas sirds un asinsvadu slimības vai izteikti palielināts asinsspiediens, ko nav iespējams koriģēt ar medikamentiem asinsspiediena samazināšanai.

Cilvēka monoklonālās antivielas

Cilvēka monoklonālās antivielas (imunoglobulīns G2) ļoti specifiski bloķē molekulu, kas nepieciešama, lai kaulus noārdošās šūnas varētu darboties. Tās ietekmē tikai un vienīgi šīs šūnas, neietekmējot citu šūnu darbību. Pie šīs grupas pieder tikai viens medikaments.

Priekšrocības

• Medikaments nomāc kaulu noārdīšanos, aizkavē kaulu masas zudumu un samazina ar osteoporozi saistīto lūzumu risku (piemēram, mugurkaula skriemeļu lūzumu risks mazinās par 68% un augšstilba kaula lūzumu risks samazinās par 40% pacientēm ar osteoporozi pēcmenopauzes vecumā).
• Medikamentu ir ērti lietot. Nepie­ciešama viena zemādas injekcija (piemēram, vēdera priekšējā sienā, augšdelmā vai augšstilbā) vienu reizi sešos mēnešos. Injekcija ir viegli veicama, un pacienti to var veikt paši mājas apstākļos.
• Medikamentu var droši lietot pacienti ar nieru darbības traucējumiem vai hronisku nieru slimību.
• Medikaments neietekmē kuņģa zarnu trakta gļotādu, līdz ar to cilvēka monoklonālās antivielas var lietot pacienti, kuriem dzīves laikā bijusi kuņģa vai divpadsmit pirkstu zarnas čūlas vai citas kuņģa zarnu trakta slimības.
• Medikamentu var lietot pacienti ar onkoloģiskām slimībām, kuru ārstēšanā izmantoto medikamentu dēļ kauli pastiprināti noārdās un attīstās osteoporoze (t. sk. pacientēm ar krūts dziedzera vēzi un sieviešu dzimumhormonus nomācošiem medikamentiem un pacientiem ar priekšdziedzera vēzi un vīriešu dzimumhormonus nomācošiem medikamentiem).
• Medikamentu var lietot, ja iepriekš ārstēšanā pacients ir saņēmis bisfosfonātu grupas medikamentus.
• Pētījumos pierādīta tā lietošana 10 gadu garumā.

Trūkumi

• Cilvēka monoklonālās antivielas nedrīkst lietot pacienti ar pazeminātu kalcija līmeni asinīs.
• Tāpat kā bisfosfonātu grupas medikamenti, arī cilvēka monoklonālās antivielas retos gadījumos, bet tomēr var izraisīt nopietnu blakni – žokļa kaula bojājumu jeb t. s. osteonekrozi. Tāpēc, pirms uzsākt lietot šos medikamentus, jāvēršas pie zobārsta, lai savlaicīgi novērstu šīs blaknes attīstību.
• Cilvēka monoklonālās antivielas kā jebkurš cits medikaments var izraisīt blaknes, piemēram, sāpes kaulos vai ādas apsārtumu injekcijas vietā.

Citi osteoporozes medikamenti

Citus osteoporozes medikamentus (piemēram, epitēlijķermenīšu izdalītā paratireoīdā hormona analogus) izmanto retāk. Epitēlijķermenīšu izdalītā paratireoīdā hormona analogus lieto, ja ir citu medikamentu nepanesamība vai arī izteiktas lietošanas blaknes, kā arī tad, ja iepriekšējā ārstēšana nav bijusi efektīva (kaulu minerālais blīvums nepalielinājās vai ārstēšanās laikā notika kaula lūzums).

Kopsavilkums

Diagnosticējot osteoporozi, laikus ir jāuzsāk ārstēšana ar mērķi uzlabot kaulu minerālo blīvumu un mazināt kaulu lūzumu risku osteoporozes dēļ. Visiem pacientiem ar osteoporozi pietiekami jāuzņem kalcijs un D vitamīns, kā arī jāvingro un jāpārtrauc smēķēšana. Paralēli ir jālieto osteoporozes medikamenti, kurus ārsts izvēlas, balstoties uz dažādiem kritērijiem (piemēram, pacientu nieru funkcija, citas slimības, t. sk. kuņģa zarnu trakta un sirds un asinsvadu slimības) un pacientu vēlmēm (piemēram, vēlamais lietošanas režīms un medikamentu lietošanas forma). Ievērojot iepriekšminēto un izvēloties piemērotāko medikamentu, iespējams būtiski uzlabot pacientu kaulu veselību un dzīves kvalitāti.