Kā zobārsts negribot var sabojāt ceļgala locītavu jeb Mīklainā osteopātija

No savas pieredzes atceros pacientus, kas guļ gultā un vaid no sāpēm, bet locītavā ir atrasts tikai dažus milimetrus liels skrimšļa bojājums. Tikmēr pats esmu operējis plīsušu menisku pacientei, kurai ceļgala locītavā skrimšļa gandrīz nav vispār, bet viņa ikdienā pasniedz baleta stundas. Par ko tas liek aizdomāties? Par to, ka skrimšļa bojājuma plašums un dziļums nav noteicošais locītavu kustīgumā un sāpju intensitātē. Bet tad kas?

Kā mēs, ortopēdi, ārstējam sāpošas locītavas?

Mēs visu uzmanību veltām sāpošai locītavai, veicam papildu izmeklējumus (t. sk. radioloģiskos), lai precīzi atklātu slimības iemeslu. Izvērtējam, vai ir iespējams palīdzēt ķirurģiski, un, ja ir, izdarām. Ja neko ķirurģiski ārstējamu neatrodam, veicam medikamentu injekciju locītavā, nozīmējam citas papildu zāles un aizsūtām pie fizioterapeita. Tas viss dažreiz dod labu rezultātu, bet brīžiem nepalīdz nemaz. Kāpēc?

Konsultācijās pie ārstiem visbiežāk uz šo pacientu uzdoto jautājumu seko atbilde – locītava ir nolietojusies, skrimslis ir nodilis vecuma un smaga darba rezultātā. Tas ir pareizi. Bet kā gan viens celis var sāpēt “no vecuma”, ja otrs celis ir precīzi tikpat vecs? Protams, var būt profesionālas īpatnības, piemēram, šoferiem – “sajūga kāja”, flīžu licējiem darbs uz vienas ceļa locītavas – vadošās rokas un kājas pārslodze. Bet lielākā daļa no pacientiem nav nedz flīžu licēji, nedz šoferi.

Pacienti ar locītavu sāpēm tiek operēti, tiek nozīmēti pretiekaisuma un pretsāpju medikamenti, medikamentu injekcijas locītavās, tiek sniegti daudzi ieteikumi par diētu, fizikālās terapijas procedūrām, papildu kaulu izaugumu jeb “radziņu” skaldīšanu ar to vai citu metodi, “zirgu vai citu lopu” ziedēm, magnētiskajām un elektriskajām lentēm, korsetēm, jostām, sprādzēm un bantēm, koraļļu, gliemežu, olu čaumalu, zelta, dimanta un citiem preparātiem, gulēšanu uz tādiem vai citādiem akmeņiem vai matračiem. Daudzas šīs lietas tik tiešām palīdz. Taču tikpat bieži no tām ir maza jēga. Vai no šīs dažādības vien nebūtu jāsecina, ka locītavu sāpēm var būt dažādi cēloņi? Pastāv viena metode, kura, kā esmu novērojis savā 30 gadu darba pieredzē, kaut nedaudz palīdz vienmēr – fizioterapija. Protams, ja tā ir nozīmēta pareizi un pacients arī apzinīgi vingro. Kāpēc?

Te mēs nonākam līdz šī raksta galvenajam teikumam. Fizioterapija palīdz tāpēc, ka sāpošo locītavu problēma sākotnēji nemaz nav pašās locītavās. Locītavas sāk sāpēt, pusgadu, kādreiz pat 6–7 gadus pirms to struktūrā parādās izmaiņas. Tas liek domāt, ka problēmas rodas “kaut kur augstāk”.

Ja automašīnai nodilst viena riepas mala, vai mēs meklējam vainu riepā? Mēs vienkārši izlabojam automašīnā riteņu savērsumu. Un riepa kalpo ilgāk. Tad kāpēc mēs tā nedarām ar locītavām? Arī tās dilst no “nepareiza savērsuma”. Bet “savērsums” neatrodas pašā locītavā. Sāpošā locītava ir atbilde signāliem, ko locītavai sūta pārējais ķermenis.

Par ko tad runā osteopāti?

Vispirms un galvenokārt – par vienotību. Viss ķermenis – struktūra un funkcijas – ir vienots. Līdz ar to izmainītas funkcijas gadījumā mainās struktūra un otrādi. Jebkura medicīnas nozare jau savos postulātos to atzīst, bet, būsim godīgi, reti kurš ārsts meklē kopsakarības – atrodot slimu locītavu, ārstē šo locītavu un reti kad meklē iemeslu ķermenī kopumā. Te rodas atbilde uz jautājumu, kāpēc sāpošu locītavu gadījumā palīdz vingrošana. Tā sākotnēji ļoti maz ietekmē tieši locītavu struktūras, toties tā līdzsvaro visu ķermeni. Līdzsvaro muskuļu tonusu, saišu un fasciju iestiepumu. Fascijas nav tikai muskuļu “plēves”, kas atdala vienu muskuļu kārtu no otras, tā ir visa organisma vienota sistēma, kas līdzsvaro muskuļu iestiepumu, tonusu, nodrošina formu un funkcijas, un, galvenais – satur informāciju par visu ķermeni.

Rezumējot iepriekš minēto

Vēlos atzīmēt: sāpes locītavās rodas tad, kad process jau sen ir sācies citur. Ko tad ar šīm zināšanām darīt? Kā tās mums var palīdzēt ārstēt sāpošas locītavas? Vispirms pacients pats var sevi novērtēt. Vai man ir simetriska stāja? Vai es spēju nosēdēt taisni, arī par to nepiedomājot? Vai es varu nēsāt somu uz jebkura pleca? Vai man ir taisna galva, plecu augstums vienāds, vai ar abām rokām spēju aizsniegt aiz muguras vienādu augstumu? Vai maniem apaviem papēži nodilst vienādi? Vai es spēju “savākt” savu vēderu? Un daudz tamlīdzīgu jautājumu. Ja kaut uz vienu nevarat atbildēt pozitīvi, jau tuvākā laikā būtu jādodas vizītē pie fizioterapeita.

Mediķiem savukārt ticēt tam, ko mēs izmeklējot atrodam. Un pilnvērtīgi izmeklēt pacientus – izpētīt un iztaustīt, nevis tikai apskatīt radioloģiskos izmeklējumus. Asimetrisks iegurnis, kāju garuma atšķirības, rētas vēderā vai krūšukurvī, “atraitnes” kupris, izlīdzināts vai pārspīlēts mugurkaula izliekums, tas viss ir jāārstē, tā nav tikai stājas īpatnība. No šīs “īpatnības” līdz sāpošai locītavai ir viens solis. Protams, šī ārstēšana ir jāzina. Ja locītavas sāpes ir jau sākušās, tad, protams, ārstēsim locītavu, operēsim to, ja nepieciešams, injicēsim un nozīmēsim zāles, bet paskatīsimies uz pacientu arī holistiski jeb redzot ķermeni kopumā.