Osteoartrīts – ārstēšana un rehabilitācija

Osteoartrīts ir slimība, kuras rezultātā tiek bojāti visi locītavas audi: skrimslis, kaulu virsmas, locītavas kapsula un to pārklājošā plēvīte jeb sinovijs, saites un muskuļi.

Biežāk osteoartrītu konstatē ceļu, gūžas, plecu, pēdu vai plaukstu locītavās. Skrimšļa augstuma samazināšanās un papildu kaulaudu jeb osteofītu augšana ir iedzimtības, vielmaiņas traucējumu, bioķīmisko un biomehānisko un citu faktoru ietekmes rezultāts. Iepriekšminētie faktori ietekmē skrimsli veidojošās šūnas – hondrocītus. Hondrocītiem ir svarīgākā loma osteoartrīta jeb locītavas iekaisuma attīstībā un norisē. Fizioloģiski locītavā norit skrimšļaudu noārdīšanās un jaunu audu veidošanās, un, lai šis process varētu notikt, darbojas specializētas vielas jeb fermenti. Osteoartrīta gadījumā noārdošie fermenti darbojas aktīvāk, un tas kavē skrimšļaudu atjaunošanos. Rezultātā skrimslis kļūst plānāks un tā augstums samazinās.

Locītavas iekaisums var būt primārs vai sekundārs. Primārs osteoartrīts nozīmē, ka locītava ir iekaisusi, bet pacientiem nav citas slimības, kuras dēļ varētu attīstīties locītavas iekaisums. Sekundārs locītavas iekaisums nozīmē, ka pacientiem ir kāda cita hroniska slimība vai stāvoklis, kura rezultātā locītavā attīstās artrīts. Osteoartrīts rodas, piemēram, pacientiem ar cukura diabētu, akromegāliju, hiperparatireoīdismu jeb pastiprinātu epitēlijķermenīšu darbību, hemohromatozi jeb pastiprinātu dzelzs uzkrāšanos organismā, hondrokalcinozi jeb kalciju saturošu kristālu uzkrāšanos skrimšļaudos.

Osteoartrīta rašanos ietekmē šādi riska faktori:

1. vecums. Osteoartrīta attīstības risks palielinās līdz ar vecumu (biežāk no 45 līdz 75 gadu vecumam);
2. dzimums. Sievietēm ir lielāks risks saslimt ar osteoartrītu, un sievietēm novēro arī izteiktāku osteoartrīta norisi. Uzskata, ka tas ir saistīts ar samazinātu sievietes dzimumhormonu izdalīšanos menopauzes laikā;
3. etniskā piederība. Eiropeīdās rases pārstāvjiem ir lielāks risks saslimt ar osteoartrītu;
4. iedzimtas locītavu deformācijas. Iedzimts gūžas mežģījums, kāju O vai X veida deformācija, vai Pertesa slimība arī palielina risku saslimt ar osteoartrītu;
5. palielināts ķermeņa svars. Pa­cien­tiem ar palielinātu ķermeņa svaru ir lie­lāks osteoartrīta attīstības risks. Tas ir saistīts ne tikai ar palieli­nātu noslogojumu locītavām, bet arī ar tauku šūnu izdalītā hormona jeb leptīna tiešu ietekmi uz skrimšļaudu vielmaiņu. Leptīna ietekmē hondrocīti jeb skrimsli veidojošās šūnas lēnāk vairojas un attīstās. Zinātnieki ir konstatējuši: ja ķermeņa svars mazinās par 10%, mazinās arī noslogojums svaru nesošajām locītavām, piemēram, gūžas, ceļa un pēdu locītavām, un tā rezultātā mazinās šo locītavu mehāniskais bojājums;
6. trauma. Lielāks osteoartrīta attīstības risks ir pacientiem pēc locītavas traumām, tostarp arī atkārtotām mikrotraumām, piemēram, ceļa locītavas meniska plīsuma vai ceļa locītavas krustenisko saišu plīsuma;
7. operācija. Locītavas ķirurģiskas operācijas palielina osteoartrīta attīstības risku;
8. dzīvesveids. Alkohola lietošana, smē­ķēšana, mazaktīvs dzīvesveids veicina osteoartrīta attīstību;
9. profesija un nodarbošanās. Pa­cien­ti, kuriem darbs ir saistīts ar re­gu­lāru pie­tupšanos un smagumu cel­šanu, ar ceļa locītavu osteo­artrītu slimo divas reizes biežāk kā pacienti, kuru darbā šādu aktivitāšu nav.

Raksturīgākā osteoartrīta pazīme ir sāpes, kas var izraisīt traucējumus kustību laikā un arī miera stāvoklī. Slimībai progresējot, sāpes var traucēt arī naktīs. Sāpju dēļ pacienti mazāk iesaistās ikdienas aktivitātēs, pieaug sociālā izolētība, kā rezultātā pacientiem ir nomākts noskaņojums un miega traucējumi. Locītavas iekaisuma rezultātā samazinās kustību apjoms, kustības var pavadīt klikšķi, gurkstēšana vai krakšķēšana, var būt arī locītavas pietūkums.

Osteoartrīta pacientu rehabilitācijā jāiesaistās visiem rehabilitācijas speciālistiem: fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstam, fizioterapeitam un ergoterapeitam, tādējādi nodrošinot pacientiem iespēju maksimāli saglabāt neatkarību pašaprūpē un mobilitātē.

Osteoartrīta pacientiem rehabilitācijas mērķis ir sāpju samazināšana, kustību apjoma palielināšana un saglabāšana artrīta skartajās locītavās, spēka palielināšana muskuļos ap iekaisušajām locītavām. Rehabilitācijas laikā ir svarīgi stabilizēt slimās locītavas, maksimāli uzlabot gaitas stabilitāti. Rehabilitologs var palīdzēt pacientiem apgūt palīgierīču un ortožu lietošanu, izvēlēties piemērotākos apavus. Ergoterapeits palīdzēs apgūt prasmes, kas ļaus pacientiem būt neatkarīgiem ikdienas nodarbēs.

Ceļu, gūžu un pēdu locītavu osteoartrīta rehabilitācijā ir regulāri jāveic fiziskie vingrinājumi – to loma sāpju mazināšanā un funkcionālā stāvokļa uzlabošanā ir neapstrīdami pierādīta. Vingrinājumu intensitāte jāpalielina pakāpeniski. Veicot svaru nenesošos vingrojumus jeb vingrojumus no atvieglotas pozīcijas (piemēram, guļus stāvoklī uz muguras, uz sāniem, uz vēdera, arī vingrojumi ūdenī un uz velotrenažiera), tiek ievērojami samazināts ķermeņa svars, kas iedarbojas uz bojāto locītavu. Jāņem vērā, ka šāda tipa vingrojumi ir tikpat efektīvi kā svaru nesošie vingrojumi. Vingrojumu mērķis ir uzlabot un saglabāt kustību apjomu osteoartrīta locītavā, kā arī uzlabot spēku muskuļos, kas apņem locītavu. Sākotnēji rekomendē veikt vingrojumus atvieglotā pozīcijā, piemēram, guļus stāvoklī, un turpmāk var veikt arī sēdus un pēc tam arī stāvus pozīcijā. Visi vingrojumi veicami bez sāpēm! Vingrojumu biežums jāpalielina pakāpeniski, piemēram, sākumā jāveic vingrojums 3–5 reizes, pamazām palielinot līdz 7–10 reizēm. Sākotnēji jāvingro biežāk, piemēram, divas reizes dienā pa 10 minūtēm, pakāpeniski palielinot nodarbības ilgumu. Pacientiem ar ceļu, gūžu un pēdu locītavu osteoartrītu rekomendē arī aktivitātes ar zemu trieciena momentu, piemēram, peldēšana, braukšana ar velosipēdu.

Vēl viens palīgs osteoartrīta ārstēšanā ir locītavu ortožu jeb šinu pielietošana. Tas ir ārējs palīglīdzeklis sāpju samazināšanai, kustību apjoma uzturēšanai locītavā un locītavas stabilizēšanai, bet to efektivitāte pētījumos nav pierādīta. Pierādīts, ka TENS jeb transkutānā elektriskā nervu stimulācija efektīvi samazina sāpes, bet ultraskaņas un termoterapijas efektivitāte pētījumos neapstiprinājās.

Osteoartrīts bieži izraisa izmaiņas arī plecu un plaukstu locītavās. Šajā gadījumā rehabilitācijas pasākumi jāvērš uz sāpju mazināšanu un kustību apjoma uzlabošanu. Svarīga loma šeit ir pacienta sadarbībai ar ergoterapeitu, jo ergoterapeits palīdzēs izmainīt ikdienas paradumus, mazinot tās kustības, kas rada vai pastiprina sāpes osteoartrīta skartajās locītavās.

Plaukstu un pirkstu locītavu osteoartrītam raksturīgas sāpes, locītavas deformācija, lokāla muskuļu izdilšana un samazināšanās ar sekojošu plaukstas satvēriena spēka zudumu. Šajā gadījumā rehabilitācijas pasākumi ir vērsti uz sāpju mazināšanu, kustību apjoma saglabāšanu maksimāli iespējamā līmenī un plaukstas satvēriena spēka uzlabošanu. Ergoterapeits palīdzēs arī piemeklēt atbilstošas palīgierīces, kas atvieglotu ikdienas aktivitātes (piemēram, ģērbšanos, ēst gatavošanu), kā arī apmācīs tās pareizi lietot.

Aicinu ikvienu, kuram sāp locītavas, atcerēties, ka tā nav tikai vecuma kaite! Vecums nesāp! Griezieties pie sava ģimenes ārsta, kā arī pie rehabilitologa un egoterapeita, lai mazinātu sāpes un turpinātu aktīvi dzīvot!