Osteoporoze un osteoartrīts – kopīgais un atšķirīgais

Osteoporoze un osteoartrīts ir divas atšķirīgas slimības, un līdzība to nosaukumos dažkārt rada apjukumu pacientos. Pacienti mēdz šīs slimības jaukt, jo abu nosaukumā ietilpst vārds «osteo» – tas nozīmē «kauls». Kā tomēr tās atšķirt?

Kaulu lūzumi vai sāpes locītavās

Osteoporozi dēvē par «klusējošo» jeb «mēmo» slimību, kas norāda, ka slimībai retos gadījumos ir izpausmes līdz brīdim, kad rodas lūzums kaulu trausluma rezultātā. Osteoporoze ir slimība, kura attīstās visā skeletā, tāpēc lūzumi var notikt jebkurā skeleta kaulā, biežāk apakšdelma kaulos vai mugurkaula skriemeļos. Zināmas vairākas pazīmes, kas var netieši liecināt par osteoporozi, piemēram, auguma garuma samazinājums vairāk kā par 3 cm no jaunības līdz 50–60 gadu vecumam vai mugurkaula deformācija jeb «atraitnes kupris».

Turpretī osteoartrīts ir deģeneratīva locītavu saslimšana, kad slimības rezultātā tiek bojāts locītavas skrimslis – tas kļūst plānāks, kā rezultātā rodas kaula virsmas izmaiņas un izveidojas papildu kaulaudu struktūras. Osteoartrīts var at­tīs­tīties vienā vai vairākās locītavās, un tam raksturīgas sāpes locītavās, kustību ierobežojums un iekaisums mīkstajos audos ap locītavām. Osteoartrīts var attīstīties arī mugurkaula locītavās un izraisīt muguras sāpes.

Osteoporozes un osteoartrīta attīstības iemesli

Osteoporoze un osteoartrīts galve­nokārt attīstās gados vecākiem cilvēkiem. Osteo­porozes attīstība vairāk saistīta ar sie­vie­tes vai vīrieša dzi­mum­hormonu ne­pie­tie­kamību, D vit­amīna vei­do­šanās trau­cē­ju­miem un ne­pie­tiekamu kalcija uz­ņem­šanu. Osteo­artrīta attīstības riska faktori savukārt ir palielināts ķermeņa svars, iedzimtība, pacienta profesija. Abas šīs slimības var attīstīties kā rezultāts citām slimībām, piemēram, pacientiem ar cukura diabētu ir palielināts risks abām šīm slimībām. Lielāks risks saslimt ar osteoartrītu un osteoporozi ir sievietēm.

Kopīgais un atšķirīgais osteoporozes un osteoartrīta profilaksē

Osteoporozes un osteoartrīta profilakse zināmā mērā ir līdzīga. Abu slimību gadījumā liela nozīme ir fiziskajai aktivi­tā­tei un vin­gro­jumiem. Osteoporozes gadīju­mā pie­mē­rotākas ir aktivitātes, kurās pacients noslogo skeletu ar sava ķermeņa svaru, piemēram, skriešana, teniss vai soļošana. Nedrīkst aizmirst arī par pietiekamu kalcija un D vitamīna uzņemšanu.

Osteoartrīta gadījumā nozīme ir fi­ziskajām aktivitātēm, kuru rezultātā nostiprinās locītavu aptverošie muskuļi un saites – rezultātā mazinās locītavas nestabi­litāte, kā arī tiek samazināts ķermeņa svars. Osteo­artrīta pacientiem piemērotākās fiziskās aktivitātes ir, piemēram, peldēšana vai nūjošana.

Sadzīvošana ar slimību ikdienā

Abas slimības ir ārstējamas, taču pilnībā novērst tās nevar. Tas nozīmē, ka paralēli profilaktiskām aktivitātēm, kuras jāveic visu atlikušo mūžu, nepieciešama arī medikamentoza ārstēšana.

Osteoporozes terapijā tiek pielietoti me­dikamenti, kas samazina kaulu noārdīša­nos vai palielina kaulu veidošanos, vai kuriem piemīt abas iepriekšminētās īpašī­bas. Osteoporozes medikamentu lietošanas ilgums ir dažāds (vidēji 5–10 gadi). Osteo­porozes izraisītu lūzumu ārstēšanā izmanto arī ķirurģiskas metodes, pie­mēram, augšstilba kaula galviņas endo­pro­te­zēšanu.

Osteoartrīta gaitai ir raksturīgi pa­asinā­juma un miera periodi. Būtiskākais ārstēšanā ir apturēt slimības progresu. Ja process nav akūts un nekonstatē locītavu pietūkumu, asinsrites uzlabošanai var palīdzēt dūņu aplikācijas, parafīna un citas sildošas procedūras, kā arī ziedes. Ja locītava pietū­kusi un sāpīga, ir pieejami nesteroīdie pret­ie­kai­suma līdzekļi, par kuru lietošanu jā­konsultējas ar ārstu. Atsevišķos gadījumos locītavās var ievadīt glikokortikosteroīdus, kas ātri mazina iekaisumu, tomēr to nevar veikt biežāk par trim reizēm gadā vienā locītavā. Smagākos gadījumos, kad locītavas skrimslis pilnībā nodilst, veic locītavas endoprotezēšanu.

Lai arī osteoporozei un osteoartrītam ir kopīgas iezīmes, šīs slimības atšķiras pēc attīstības mehānisma, kā arī tām tiek piemērota atšķirīga ārstēšana.