Piemineklis Zelta ābelei

Intervija ar Kārli Dobrāju

Mākslinieks

Klusā daba ar lielo pudeli

Mākslinieks Kārlis Dobrājs savu talantu realizē glezniecības, grafikas un tēlniecības jomā. Dzimis Madonas apriņķī Otrā pasaules kara laikā, taču izglītību mākslas jomā ieguvis Rīgā – J. Rozentāla Mākslas vidusskolā (tagad – Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola) un Valsts mākslas akadēmijā (tagad – Latvijas Mākslas akadēmija). Viņa darbi apskatāmi muzejos un privātās kolekcijās Latvijā un citās pasaules valstīs – Krievijā, Ukrainā, Japānā, Dānijā, Francijā, Zvied­rijā, Grieķijā un ASV. Ar mākslinieku satiekamies viņa studijā Rīgas centrā.

Kā jūs nonācāt līdz mākslai kā savas dzīves ceļam?

Gaismas pils

Skolas gaitas uzsāku Garkalnes septiņgadīgajā skolā, klasē bijām ļoti maz bērnu. Pirmā klase mācījās kopā ar ceturto. Vide brīnišķīga… Sajutu skolotāju labestību, taču viss mainījās Rīgas 36. septiņgadīgajā skolā, kur turpināju savas skolas gaitas. Vienā klasē bijām vairāk par 30 skolēniem. Visapkārt jezga un neiecietība.

Zīmēšanas stundā pirmais uzdevums bija uzzīmēt lauku ainavu. Ar to “lauku” man skaidrs, tas būs kāpostu lauks, bet “ainavu” īsti nesapratu. Velku aplītim blakus aplīti. Pilnu lapu. Lai izskatītos pēc kāpostiem zīmēju lapiņas un saknītes, līdz brīdim, kad atskan skolotājas barga balss: “Vai tā ir zīmēšanas vai rēķināšanas burtnīca, vai es atļāvu zīmēt ar tinti, kur zīmuļi, dzēšamgumija, vai tā ir ainava? Vai tu, puisīt, no laukiem?” Atbildu: “Jā…” Visa klase smejas. Skolotāja ar savu sarkano zīmuli uzraksta treknu “2” zīmējuma apakšējā stūrī, to pašu atzīmi ieraksta dienasgrāmatā. Zīmēt man ļoti patika, taču nepadevās.

Kad skolas biedrs Agris devās uz Rozentālskolas sagatavošanas kursiem, kādu dienu aizgāju viņam līdzi, bet tā nu sagadījās, ka iestājeksāmenos man veicās, bet Agrim – nē. Tā no 4. klases sākās manas gaitas mākslā. Viss manā dzīvē sakārtojās un ieguva jēgu.

Kā jūs koncentrējaties darbam? Vai jums ir vajadzīgi kādi īpaši apstākļi?

Man, atšķirībā no manas kundzes (māksliniece Inta Dobrāja – red.), nav vajadzīgi īpaši apstākļi. Varu gleznot troksnī, burzmā, kaut vai stacijas laukumā, pūļa vidū…

Uzvara. Lindas Lejietes kolekcija

Jūs savu talantu realizējat dažādās mākslas nozarēs – glezniecībā, grafikā, tēlniecībā. Kuru mākslas nozari jūs uzskatāt par sev vistuvāko?

Pamatā esmu gleznotājs. Tēlniecības darbi ir tikai daži. Jau daudzus gadus strādāju pie pieminekļa projekta “Zelta ābele”, esmu uzrakstījis teiku par laika posmu pēc Otrā pasaules kara, kā veltījumu Latvijas tautai valsts simtgadē. Tas ir iecerēts vara kaluma tehnikā. Ar to piedalījos K. Čakstes konkursā, žūrija to neatbalstīja, lai gan saņēmu vislielāko skatītāju atzinību. Tāpēc projekta līmenī vēlos to pabeigt, manī ir aprēķins, ka tas ir izdarāms. Ja vien…

Vai saviem darbiem esat emocionāli pieķēries?

Tas būtu maigi teikts… Lielākā daļa ir autobiogrāfiski, mana dzīvesstāsta dokumentāli darbi, atļauju tiem iet pasaulē, bet dāvināt gan vairs nedāvināšu.

Mūsu avīze ir domāta pacientiem un sniedz visaptverošu informāciju par dažādām kaulu un locītavu saslimšanām, tajā skaitā arī osteoartrītu un locītavu sāpēm. Kāds ir jūsu stāsts par locītavu sāpēm?

Tās mani moka jau daudzus gadus. 2011. gadā pēc personālizstādes “Zelta ābele” L Galerijā man valsts piešķīra apmaksātu gūžas endoprotezēšanu, pēc kuras jutos, kā no jauna piedzimis, līdz tam daudzus gadus gaidīju rindā, pārvietojos ar spieķa un kruķu palīdzību. Šobrīd visvairāk rūpju sagādā sāpes ceļgala locītavā, kuru dēļ jāapmeklē medicīniskās palīdzības sniegšanas iestādes.

Vai sāpju dēļ bieži nākas meklēt palīdzību?

Jā. Vairākas reizes gadā. To, kad uznāks sāpes, nekad nevar iepriekš paredzēt. Dienās, kad sāp, lietoju nesteroīdos pretsāpju līdzekļus, tāpēc rodas arī citas veselības problēmas.

Vai locītavu sāpes ir ietekmējušas jūsu izvēles, piemēram, pievēršoties kādai sava darba nozarei vairāk nekā citām?

Esmu gleznotājs. Taču dienās, kad sāp locītavas, un medikamentus, arī valsts daļēji kompensētos, nopirkt nevaru atļauties, nespēju gleznot, kļūstu bezspēcīgs invalīds. Mēģinu samierināties… apsūdzu politiķus… taču mediķi mums ir izcili. Kā kluss protests tapa glezna “Gaismas pils”.

Kā locītavu sāpes ietekmē jūsu ikdienu?

Studijā Rīgā, 5. stāvā bez lifta, esmu piecas dienas nedēļā. Katru dienu iziet uz ielas es nespēju. Savā ierastajā vidē, ja ir medikamenti, sāpes pārvaru, visus saimnieciskos darbus veicu pats, taču uz ielas, sabiedriskajā transportā, pat veikalā reizēm rodas bīstamas situācijas.

Kas ir jūsu jaunākais, lielākais darbs?

Tikko pabeidzu latviešu bīskapa Boļeslava Sloskāna portretu, kurš šobrīd ir apskatāms manā studijā. Tuvākajā laikā izstādīšu publikas vērtējumam. Izcila personība. 1928. gada Boļeslavs Sloskāns tika izsūtīts spaidu darbos uz Solovku salām, bez tiesas sākas ciešanu ceļš Sibīrijas nāves nometnēs, spīdzināšana, spaidu darbi, moku ceļš no cietumiem uz deportāciju, bet ticība paliek nesalaužama. 2004. gada 8. novembrī Roma piekrita bīskapa Sloskāna beatifikācijas procesa sākšanai. Lai mana pateicība Diānai Golubeckai, pr. Anre Marie Jerumanim par nesavtīgu palīdzību un konsultācijām!