Pretsāpju medikamenti – kopīgais un atšķirīgais

Pretsāpju līdzekļi jeb analgētiķi ir viena no visbiežāk lietojamām medikamentu grupām visās medicīnas jomās, tai skaitā arī reimatoloģijā. Reimatiskās slimības izpaužas kā sāpes un pietūkums locītavās vai muskuļos, kā pamatā ir iekaisums saistaudos. Samazinot iekaisumu, mazinās arī sāpes. Liela analgētisko medikamentu loma ir arī “snaudošās” slimības – osteoporozes – gadījumā, kas var negaidīti izpausties kā asas sāpes mugurkaula skriemeļu kompresijas lūzuma rezultātā. Ja muskuļu, locītavu, muguras vai kaulu sāpju dēļ pacients laikus nevēršas pie speciālista un lielās devās lieto pretsāpju medikamentus, palielinās to kaitīgums. Iespējams, ir citi piemērotāki zāļlīdzekļi, kas var simptomātiski mazināt sāpes un iedarboties uz pašas slimības gaitu. Svarīgi ir laikus atklāt slimību, pirms tā neizlaužas kā nekontrolējamas sāpes, kad nepieciešama regulāra pretsāpju līdzekļu lietošana. Tomēr, ja šie medikamenti ir nepieciešami, jāsaprot analgētisko līdzekļu daudzveidība, un to lietošana jāsaskaņo ar ārstu.

Presāpju medikamentu līdzekļu grupas ir dažādas!

Muskuloskeletālās slimības sastopamas 15% iedzīvotāju. Muskuloskeletālo slimību grupa ietver osteoartrītu, reimatoīdo artrītu, kristāliskās artropātijas (piemēram, podagru), juvenilu idiopātisku artrītu un spondilartropātijas (kas galvenokārt izpaužas ar iekaisuma muguras sāpēm), mīksto audu reimatismu un fibromialģiju. Jāsaprot, ka ir dažādas pretsāpju līdzekļu grupas šo slimību ārstēšanā un radīto sāpju atvieglošanā. Tos var iedalīt divās lielās kategorijās: ne-opioīdi un opioīdi.

1. tabula

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (turpmāk – NSPL)

Ir pirmā izvēle vieglas vai vidējas intensitātes sāpju gadījumā, tie ātri un ilgi darbojas, ir labi panesami un samērā droši. NSPL darbojas ne tikai kā simptomātiski pretsāpju medikamenti, bet vienlaikus arī ārstē iekaisumu. Piemēram, ankilozējošā spondilīta gadījumā tie mazina kaulu strukturālo izmaiņu progresēšanu un kontrolē simptomus, ko rada iekaisums – sāpes, stīvumu. Tomēr NSPL nav līdzekļi, kas mainītu slimības gaitu (jeb slimību modificējoši medikamenti). NSPL organismā nomāc enzīmu ciklooksigenāzi (turpmāk – COX), kas nodrošina prostaglandīnus (vielas, kas veicina iekaisumu) veidošanos. Prostaglandīni organismā piedalās daudzās fizioloģiskās norisēs, tādējādi, tos bloķējot, iespējams, izpaudīsies to bloķēšanas nevēlamās blakusparādības, piemēram, kuņģa gļotādas vai nieru bojājums, arteriālā asinsspiediena palielināšanās.

Mūsdienās ir medikamenti, kas selektīvi bloķē tikai vienu no COX veidiem (t. s. COX–2 bloķētāji), tādējādi samazinot specifisku prostaglandīnu izdali, neizraisot daļu nevēlamo blakusparādību un saglabājot tikpat labu terapeitisko ietekmi. NSPL lietošana ir jāapsver individuāli, pamatojoties uz pacienta sūdzībām par sāpēm un veselības stāvokli kopumā. Tie ir efektīvi, piemēram, podagras ārstēšanā, kuras gadījumā vienkāršie analgētiķi, kam nepiemīt pretiekaisuma darbība, efektu nedos. Jāievēro, ka nedrīkst vienlaikus lietot divus NSPL, jo tad ievērojami palielinās nevēlamo blakusparādību risks.

Opiāti

Analgētiķiem, kas tiek lietoti vidēju un stipru sāpju gadījumā, nav pret­iekaisuma efekta, un tie darbojas simptomātiski. Opiātus lieto kā otrās izvēles līdzekļus gadījumos, kad nav vēlama ārstēšana ar NSPL vai tie nesniedz pietiekamu efektu. To darbība ir spēcīga, tomēr jāņem vērā iespējamās nevēlamās blakusparādības, piemēram, slikta dūša, apziņas traucējumi, reiboņi, aizcietējumi un pierašana. Ārstam vajadzētu izvēlēties opioīdus ar vājāku iedarbību, lai izvairītos no nevēlamiem blakusefektiem, jālieto mazākā efektīvā dienas deva.

Antidepresanti

Efektīvi darbojas neiropātisku sāpju un miega traucējumu gadījumā, kas saistīti ar hroniskām sāpēm, piemēram, spondilozes pacientiem. Antidepresantiem piemīt arī nomierinoša darbība. Šos medikamentus nedrīkst lietot glaukomas gadījumā, kā arī tie var izraisīt mutes sausumu, miegainību un pierašanu.

Pretkrampju sāpju remdinošie medikamenti

Arī ir efektīvi neiropātisko sāpju, piemēram, muguras sāpju, t. sk. radikulopātijas gadījumā. To darbības mehānisms sāpju mazināšanā ir neskaidrs, daļa šķērso galvas smadzeņu un asins barjeru, atbrīvojot specifiskus neirotransmiterus un mainot kalcija plūsmu. Tie var izraisīt reiboni, sliktu dūšu, nogurumu. Uzsākot šo medikamentu lietošanu, jāsāk ar mazāko devu, lai izvērtētu panesamību, vēlāk to palielinot līdz pretsāpju efekta sasniegšanai.

Glikokortikosteroīdi

Muskuloskeletālo slimību gadījumā tiek izmantoti iekaisīgu sāpju ārstēšanā, t. i., mazinot iekaisumu, kas izraisa sāpes, piemēram, reimatoīdā artrīta, sistēmas sarkanās vilkēdes vai reimatiskās polimialģijas pacientiem. To lietošanas veidi galvenokārt ir tablešu veidā, kā arī injekciju veidā locītavās vai intravenozi.

Ierodoties pie ārsta uz konsultāciju, vienmēr ir jāuzrāda lietotie medikamenti, lai nerastos pārpratumi un vienlaikus netiktu izmantoti vairāki vienas grupas zāļlīdzekļi. Jebkurš analgētiķis ir jālieto mazākajā efektīvākajā devā un piemērotākajā formā, t. i., lokāli vai sistemātiski, apsverot nepieciešamību lietot tos regulāri. Lūdzu, nelietojiet zāles muskulāru injekciju veidā, izņemot akūtas situācijas, kad nav iespējams ieņemt tabletes vai vēnā ievadāmus medikamentus, jo ir liels strutaina iekaisuma jeb abscesa risks injekciju vietā! Lai izvairītos no medikamentu radītām nevēlamām blakusparādībām, periodiski jākontrolē to toksicitātei pakļauto orgānu darbības rādītāji (piemēram, nieru funkcijas), kā noteicis ārsts.

Drošāk ir paļauties uz sava ārsta sniegtajām rekomendācijām, regulāri veicot profilaktiskas pārbaudes un nosakot slimību agrīnā stadijā, lai pielāgotu efektīvu iespējamu patoģenētisko vai simptomātisko terapiju!