Reimatoīdais artrīts

Reimatoīdais artrīts ir hroniska, progresējoša locītavu slimība, kurai ir iekaisīgs un autoimūns raksturs.

Reimatoīdais artrīts ir nezināmas izcelsmes iekaisuma un autoimūns process locītavās!

Iekaisums – dažādas šūnas, kas cilvēkam atbild par aizsardzību gan no iekšējiem (paša organisma), gan ārējiem faktoriem, aktīvi darbojas locītavās, izraisot iekaisuma pazīmes – sāpes, pietūkumu, reizēm apsārtumu, paaugstinātu temperatūru, nespēku un svara zudumu.

Autoimūns – cilvēka imūnā sistēma «neatpazīst» savas locītavas un iekšējos orgānus nezināmu iemeslu dēļ.

Locītavas veido divi locītavu kauli, kas savienoti ar locītavas kapsulu, saitēm, muskuļu cīpslām, meniskiem, diskiem, asinsvadiem un nerviem.

Reimatoīdais artrīts tipiski izpaužas ar simetrisku iekaisumu mazajās locītavās!

Reimatoīdā artrīta klīniskā aina

Reimatoīdā artrīta sākumā pacients sūdzas par sāpēm un pietūkumu roku pirkstu sīkajās, plaukstu pamatņu, kāju pirkstu locītavās no rītiem un naktīs, ko pavada stīvums, locītavu pietūkums, vispārējs nespēks un nogurums.

Reimatoīdais artrīts ir saistīts ne tikai ar locītavu bojājumu, bet arī ar citu iekšējo orgānu bojājumiem, kas izraisa vēl lielāku funkcionālo nespēju un samazina dzīvildzi. Jaunākajos pētījumos atklāts, ka visbiežāk reimatoīdais artrīts ārpus locītavām rada bojājumus sirds un asinsvadu sistēmā. Progresējot reimatoīdā artrīta vispārējiem simptomiem, pacientiem, vairāk kā veseliem cilvēkiem, pieaug risks slimot ar nieru, kuņģa un zarnu trakta un sirds asinsvadu sistēmas slimībām, infekcijām vai vēzi.

Slimībai progresējot, pacients ar reimatoīdo artrītu kļūst darbnespējīgs, kā arī ievērojami pasliktinās viņa dzīves kvalitāte. Aprēķināts, ka 40% pacientu zaudē darbspējas 5 gadu laikā kopš noteikta diagnoze, un 50% – 10 gadu laikā.

Reimatoīdā artrīta diagnozes noteikšana

Uzklausot pacienta stāstu par sāpēm, pietūkumu, stīvumu un kustību ierobežojumiem locītavās, atkarībā no tā ilguma, izraisošajiem un atvieglojošajiem faktoriem, ārsts nozīmē izmeklējumus.

Pamata izmeklēšanas un reimatoīdā artrīta norises novērošanas metode ir sāpīgo un pietūkušo locītavu skaita noteikšana katrā vizītē pie ārsta un vizuālo sāpju skalu, globālo pacienta pašsajūtas skalu un ārsta slimības novērtējuma skalu izvērtēšana. Sāpīgo un pietūkušo locītavu skaitu nosaka ārsts, locītavas izmeklējot ar palpācijas jeb taustes palīdzību. Locītavu izvērtēšanas laikā tiek noteikts, kuras locītavas sāp un kuras ir pietūkušas un vai sūdzības, par kurām stāsta pacients ir saistītas tieši ar locītavu bojājumu. Nākošajā vizītē, veicot locītavu izmeklēšanu un atzīmējot sāpīgo un pietūkušo locītavu skaitu, var izdarīt pamatotu secinājumu par reimatoīdā artrīta norisi un to, vai ir nepieciešama medikamentu nomiņa. Šāda izmeklēšana nepieciešama, jo tā daudz precīzāk dod iespēju salīdzināt skaitliskas izmaiņas nevis stāstu par to, vai šodien locītavas sāp vairāk vai mazāk stipri, salīdzinot ar iepriekšējo reizi.

Nākošo nozīmīgo informāciju sniedz asins analīzes. Reimatoīdā artrīta pacientiem ārsts nosaka asins ainu un EGĀ jeb eritrocītu grimšanas ātrumu, CRO jeb C reaktīvo olbaltumu un RF jeb reimatoīdo faktoru, aknu un nieru rādītājus, urīna analīzi un specifiskus imunoloģiskus rādītājus, piemēram antivielas pret ciklisko citrullinēto peptīdu jeb anti–CCP, jo šis rādītājs ir nedaudz specifiskāks nekā reimatoīdais faktors.

Trešais solis, nosakot reimatoīdā artrīta diagnozi, ir radioloģiskie izmeklējumi: rentgenogrammas, ultrasonogrāfija vai magnētiskās rezonanses izmeklējumi jeb MRI plaukstu un pēdu locītavām,  jo 30% gadījumu pirmās slimības raksturīgās izmaiņas pirmo 3 slimības gadu laikā veidojas tikai plaukstās, 30% tikai pēdās un 30% – gan plaukstās, gan pēdās. Šos izmeklējumus – rentgenogrammas un/vai ultrasonogrāfiju atkārto vismaz vienu reizi gadā un īpašos gadījumos nepieciešams atkārtot arī MRI locītavām izmeklējumu.

Nav tikai viena izmeklējuma vai asins analīzes, ar kuras palīdzību varētu noteikt reimatoīdā artrīta diagnozi. Tādēļ nepieciešams izvērtēt vairākus kritērijus: klīniskie simptomi – locītavu pietūkums, RF, anti–CCP līmeni asinīs, CRO vai EGĀ, simptomu ilgums, kas palīdz noteikt diagnozi. Radioloģisko izmeklējumu rezultātiem ir nozīme gan agrīnā, gan vēlīnā reimatoīdā artrīta diagnozes noteikšanā.

Tā kā agrīnās slimības stadijās klīniskie simptomi bieži vien ir maz izteikti  un daļēji sakrīt ar citu slimību simptomiem, noteikt reimatoīdā artrīta diagnozi var būt sarežģīti. Neskatoties uz to, agrīnai diagnozes noteikšanai un terapijas uzsākšanai ir liela nozīme, jo tas dod iespēju pasargāt pacientu no neatgriezeniskiem locītavu bojājumiem.

Reimatoīdā artrīta ārstēšanas taktika

Dotajā  brīdi nepastāv tāda ārstēšanas metode, kuru izmantojot, var izārstēt reimatoīdo artrītu. Ārstēšanas mērķis ir panākt procesa remisiju jeb stāvokli bez slimības pazīmēm, atjaunot funkcijas un nepieļaut slimības paasinājumu.

Lai labāk sekotu reimatoīdā artrīta norisei regulāri jāveic slimības un tās attīstības novērtējums (ik pēc 2–4 mēnešiem) un pēc tam, ja nepieciešams, jāmaina ārstēšanas plāns.

Pašreiz slimības ārstēšanā lietotie medikamenti tiek iedalīti divās grupās  – simptomātiskai ārstēšanai paredzētie un slimību modificējošie aģenti jeb slimību modificējošie antireimatiskie medikamenti.

Simptomātiskā ārstēšana vērsta uz to, lai samazinātu reimatoīdā artrīta izpausmes – sāpes un iekaisumu, bet tā nevar novērst progresējošo locītavu bojājumu un deformāciju. Pamatā tie ir nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi un glikokortikosteroīdi, piemēram, prednizolons. Lietojot glikokortikosteroīdus, rūpīgi jāseko līdzi iespējamām nevēlamajām medikamentu blakus parādībām.

Slimību modificējošie aģenti aptur reimatoīdā artrīta postošo ietekmi un pasargā locītavas no bojājuma. Šos medikamentus iedala vēl divās apakšgrupās. Sintētiskie (ne–bioloģiskie jeb tradicionālie, jeb konvencionālie) slimību modificējošie antireimatiskie medikamenti. Jāņem vērā, ka šiem medikamentiem nepiemīt tūlītējs pretsāpju efekts, bet, ilgstoši lietojot šis medikamentus, reimatoīdais artrīts tiek apturēts un līdz ar to pacientam būtiski mazinās vai izzūd sāpes, iekaisums, pietūkums, stīvums un kustību ierobežojumi locītavās. Biežāk lietotie slimību modificējošie antireimatiskie medikamenti ir, piemēram, metotreksāts, leflunomīds, sulfasalazīns un hidroksihlorokvīns.

Otra medikamentu grupa ir bioloģiskie slimību modificējošie antireimatiskie medikamenti – anti–TNFα jeb anti–tumora nekrozes faktors α (piemēram, adalimumabs, etanercepts, infliksimabs, golimumabs, certolizumabs) aģenti, medikamenti, kas vērsti uz B–šūnām (piemēram, rituksimabs), T–limfocītu stimulēšanas modulatori (piemēram, abatacepts), interleikīna–1 inhibitors (piemēram, anakinra) un interleikīna–6 inhibitors ( piemēram, tocilizumabs) – ir imūnās sistēmas modulatori, kas tieši ietekmē starpšūnu procesus, citokīnus un citas ķīmiski aktīvas vielas, kas ir iesaistītas slimības attīstībā un progresēšanā.

Bioloģiskie slimību modificējošie antireimatiskie medikamenti, īpaši kombinācijā ar metotreksātu rada klīnisku uzlabošanos, mazina fiziskos simptomus un ievērojami aizkavē vai pat aptur locītavu bojājumu gan agrīnajam, gan ieilgušajam reimatoīdajam artrītam.

Reimatoīds artrīts ir nezināmas izcelsmes iekaisums locītavu struktūrās, kuru rada cilvēka imūnā sistēma. Savlaicīga reimatoīdā artrīta diagnozes noteikšana aptur locītavu deformācijas un saglabā locītavu kustības pilnā apjomā. Reimatoīdā artrīta process mainās laika gaitā, kādēļ regulāras vizītes pie ārsta nodrošina savlaicīgu slimības norises izmaiņu novērtēšanu un koriģēšanu.