Sāp katru dienu kauli, kauli…

Tā varētu teikt daudzi gados vecāki cilvēki, kuriem ir viena no pasaulē visizplatītākajām kaulu – muskuļu sistēmas slimībām – osteoartrīts, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē osteon – kauls, arthr – locītava, itis – iekaisums. Ar osteoartītu slimo miljoniem cilvēku visā pasaulē. Biežāk slimo pēc 40 gadu vecuma, bet pēc 80 gadu vecuma šī slimība ir gandrīz visiem. Osteoartrīts 10% gadījumu ir invaliditātes iemesls. Kā liecina novērojumi arī 21 gada vecumā var parādīties osteoartrīta simptomi. Mūsdienās osteoartrītu neuzskata par locītavas iznēsāšanos līdz ar vecumu, bet gan par slimību, kuras rezultātā izmainās audu noārdīšanās un atjaunošanās procesi locītavu audos, radot iekaisumu un skarot visas locītavu veidojošās struktūras – locītavas kapsulu, sinoviālo membrānu, kaulus, skrimsli, saites un muskuļus.

Osteoartrīts ceļa locītavā

Avots: Dr. L. Dimdiņas zīmējums

Kas veido mūsu locītavas?

Locītavu veido divi vai vairāki kauli, kurus savieno saites un cīpslas. Kaulu galus klāj skrimslis ar gludu slīdvirsmu, kas nodrošina brīvas kustības un amortizē triecienus. Skrimsli veido 60–80% ūdens, bet pārējo daļu – trīs svarīgas sastāvdaļas: kolagēns, proteoglikāns un hondrocīti. Kolagēns ir šķiedraina olbaltumviela, kas nodrošina izturību pret stiepšanos un pastāvīgu audu atjaunošanos. Proteoglikāns – veidots no olbaltumiem un nodrošina skrimšļaudu amortizācijas spējas. Hondrocīti regulē kolagēna un nepieciešamo olbaltumu ražošanu. Locītavu aptver elastīga kapsula, kuru no iekšpuses izklāj sinovijs – plāna plēvīte, kas producē šķidrumu, kurš darbojas locītavā kā lubrikants, kas ieeļļo locītavu, un arī baro skrimsli. Locītavu nostiprina muskuļi, saites un cīpslas, tā nodrošinot locītavas kustības un spēju cilvēkam pārvietoties.

Osteoartrīta gadījumā skrimslis uzbriest, zūd kolagēna karkass, un skrimslī pastiprināti uzkrājas šķidrums, kā rezultātā samazinās tā elastīgums. Skrimšļa virsma kļūst nelīdzena, zaudē gludo slīdvirsmu, skrimslis sāk plaisāt. Zem skrimšļa esošajā kaulā rodas mikrolūzumi, gar locītavas malām veidojas papildus kaulu izaugumi jeb osteofīti – tautā saukti par „radziņiem”. Pavājinās arī cīpslu – saišu aparāts, radot locītavas nestabilitāti.

Osteoartīts

Biežāk attīstās visvairāk noslogotajās locītavās – gūžu, ceļu locītavās, mugurkaula skriemeļos (kakla un jostas daļā), plaukstu pirkstu un pēdu pirmo starpfalangu locītavās.

Osteoartrīts var būt gan primārs, kad nav iespējams noteikt slimības cēloni, gan arī sekundārs kādas citas slimības rezultātā, piemēram, reimatoīdā vai podagriskā artrīta gadījumā, pēc lūzumiem un infekcijām u. c. Neapšaubāms riska faktors osteoartrīta attīstībai ir vecums, tomēr tas nenozīmē, ka visus gados vecākus cilvēkus mocīs locītavu sāpes. Osteoartrīta attīstībā nozīme ir ķermeņa svaram. Paaugstināts ķermeņa svars jeb aptaukošanās ievērojami palielina locītavu noslogojumu – katrs liekais ķermeņa svara kilograms par četriem kilogramiem paaugstina spiedienu uz ceļu locītavām. Svarīgi nepieļaut locītavu sasitumus, mežģījumus, saišu un cīpslu plīsumus. Ilgstošas, atkārtotas vienveida kustības pēc gadiem var radīt locītavu problēmas. Gan mazkustīgums, gan arī pārmērīga slodze (nodarbošanās ar profesionālo sportu – statisku vai dinamisku) ir riska faktori osteoartrīta attīstībai. Nozīme ir arī iedzimtībai, uzturam, Ca un D vitamīna līmenim, kā arī kaulu minerālajam blīvumam.

Slimība sākas nemanāmi ar īslaicīgām sāpēm vai diskomforta sajūtu locītavā slodzes laikā, kas miera stāvoklī izzūd. Ar laiku sāpēs pastiprinās – ja skarta ceļa locītava, tad sāpēs rodas saliecot kāju, kāpjot pa kāpnēm un pēc smagumu nešanas, bet gūžas osteoartrīta gadījumā būs apgrūtināta kājas izstiepšana uz sāniem, grūtības noliekties. Locītavas iekaisumam pastiprinoties, sāpes kļūst nepārtrauktas, sāp arī naktīs. Reizēm sāpes jūtamas nevis slimajā locītavā, bet pavisam citā vietā, piemēram, gūžas osteoartrīta gadījumā var sāpēt cirksnis, celis, pēda vai tikai celis, sāpes pastiprina kustības gūžas locītavā. Pievienojas arī stīvums skartajā locītavā rītos pēc piecelšanās vai pēc sēdēšanas, kas ilgst no dažām minūtēm līdz pat pusstundai un izzūd pēc iestaigāšanās. Slimībai progresējot, locītavas skrimslis nodilst, dzirdama gurkstēšana un krakšķēšana, bet, pievienojoties iekaisumam, rodas locītavas tūska – locītava palielinās apjomā. Locītavu nostiprinošie muskuļi atrofējas, un rezultāts ir bēdīgs – locītava kļūst mazkustīga vai pat nekustīga, rodas piespiedu kustības, piemēram, klibošana.

Kā diagnosticēt locītavu bojājumu?

Diagnosticēt osteoartrītu palīdz detalizēta slimnieka izjautāšana, izmeklēšana un locītavu radioloģiska pārbaude (rentgenogrāfija, datortomogrāfija, ultrasonogrāfija un magnētiskā rezonanse), asins analīze. Dažkārt jāveic locītavas punkcija un locītavas šķidruma izmeklēšana, lai noskaidrotu iekaisuma raksturu.

Diemžēl osteoartrītu izārstēt nevar, tomēr ir vairākas iespējas, kā atvieglot simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti.

Ārstēšanas uzdevumi

Ārstēšanas pamatuzdevumi ir kontrolēt sāpes, uzlabot locītavas funkciju, aizkavēt un mazināt locītavas strukturālo bojājumu. Ārstēšana ir jāuzsāk agrīni, lai, slimībai progresējot, saglabātu locītavas struktūras, neizjauktu mugurkaula un citu locītavu biomehāniku, radot, piemēram, starpskriemeļu disku trūces un veicinot citu locītavu osteoartrītu. Ārstēšana ietver gan nemedikamentozus, gan medikamentozus pasākumus, un ārstēšanā jāiesaista ģimenes ārsts, reimatologs, ortopēds, fizikālās terapijas ārsts, dietologs, rehabilitācijas un akupunktūras speciālists, psihologs un sociālais darbinieks. Arī pacientam jāizprot slimība un jāpiedalās tās ārstēšanā. Ikdienā slimā locītava jāsaudzē no pārslodzes, nodrošinot tai maksimālu komforta stāvokli, nenēsājot smagumus (rekomendēts līdz 4 – 5 kg) un izmantojot palīglīdzekļus – ortopēdiskos ieliktņus, ortozes, spieķus vai staiguli. Būtiski ir kontrolēt ķermeņa svaru, un paaugstināta svara gadījumā noteikti censties to samazināt. Ne mazāk svarīga loma ir pareizai fiziskai slodzei, ko iespējams nodrošināt ar ārstniecisko vingrošanu, tādējādi atslogojot slimo locītavu un atslābinot sasprindzinātos muskuļus. Jāatceras, ka locītavas skrimslis cieš, ja locītavas noslodze ir monotona, piemēram, ilgstoša sēdēšana pie datora. Nepareizi ir arī pēkšņi uzsākt nodarbības trenažieru zālē vai skriešanu ar mērķi „iekustināt kaulus”. Gaidītā rezultāta vietā būs sāpes un klibošana. Vingrošanai jābūt saudzīgai, bet kustībām – plastiskām. Jāvingro vismaz 30–35 minūtes dienā ar pārtraukumiem tā, lai nerastos sāpes. Daudzi vingrojumi ir vienkārši un tos var izpildīt pat gultā, guļot uz muguras, pakustinot kāju pirkstus, paapļojot pēdas, saliecot un iztaisnojot kājas ceļos, izpildot „šķērīti” vai „braucot ar velosipēdu”. Osteoartrīta slimniekiem ir ieteicama Tai – čī vingrošana un peldēšana. Pētījumos par locītavu saudzējošo vingrinājumu nozīmi ir apstiprinājies, ka 65% gadījumu, pateicoties šiem vingrinājumiem, uzlabojas locītavu globālā funkcija, salīdzinot ar kontroles pacientu grupu. Uzturā vēlams ierobežot omega 6 taukskābes (olas dzeltenums), ceptus ēdienus, augļu sulas, cepumus. Ieteicami ir omega 3 taukskābes (lasis, tuncis), pupas, linu sēklas, zaļo lapu dārzeņus, valriekstus, rapšu un olīveļļu, zaļo tēju un sviests.

Medikamentozā ārstēšanā ietver sāpes remdējošus krēmus, ziedes un gelus. Izvēles medikaments sāpju mazināšanai ir acetominofēns jeb paracetamols, nepārsniedzot diennakts devu 3 grami. Daudz tiek lietoti arī nespecifiskie pretiekaisuma līdzekļi, kuriem ir laba pretiekaisuma un pretsāpju iedarbību, bet diemžēl tie bieži nelabvēlīgi ietekmē kuņģa zarnu traktu, radot pat dzīvībai bīstamas komplikācijas, tādēļ tos ieteicams lietot pēc iespējas īsāku laiku mazākajā efektīvākajā devā. Gadījumos, kad pacients ir slimojis ar kuņģa čūlu vai lieto aspirīnu, izvēles medikaments ir tā saucamie COX2 inhibitori (piemēram, Celecoxibum un Etoricoxibum), kas arī pieder nespecifisko pretiekaisuma līdzekļu grupai, bet tiem nav nelabvēlīgas ietekmes uz kunģa zarnu traktu. Glikokortikosteroīdu grupas medikamenti (piemēram, kenologs, prednizolons) ātri mazina locītavas iekaisumu. Tos ievada locītavā ne biežāk kā 4 reizes gadā, efekts saglabājas no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem. Hondroprotektoru grupas medikamentus ievada locītavā ceļu un gūžu osteoartrīta gadījumā. Par tabletēs lietojamajiem hondroprotektoriem ir pretrunīgi dati – uzskata, ka pēc 6 mēnešu neefektīvas lietošanas, to lietošana ir jāpārtrauc. Opioīdu grupas medikamenti nozīmējami, ja sāpes ir mērenas vai stipras. Par ķirurģisku palīdzību jādomā, ja medikamentozā ārstēšana uzsākta novēloti vai tā vairs nepalīdz, un slimība strauji progresē..

Palīdzēsim sev, lai nebūtu jāteic

sāp katru dienu…