Slimību valdniece un valdnieku slimība – podagra

Baudkārs cilvēks gremošanas briesmās. Džeimss Gilrejs, 1792

Podagrai jeb ģiktij ir gara vēsture – slimības aprakstus atstājuši jau seno grieķu un romiešu ārsti. Vēsturiski tā tika uzskatīta par tikai bagātniekiem raksturīgu slimību. Viens no tās latīniskajiem nosaukumiem ir artritis divitum – bagāto artrīts. Pagātnē ģikts nav saudzējusi daudzas slavenas un ievērojamas personas, izmisumā iedzenot karaļus, imperatorus, pāvestus, politiķus, māksliniekus, rakstniekus, filozofus un zinātniekus. Tāpēc zināma patiesība ir folklorizētajā teicienā par podagru – «slimību valdniece un valdnieku slimība». Turklāt podagra ir viena no senākajām slimībām, kuras izcelsme, norises gaita un ārstēšana jau sen tika atpazīta; turklāt, salīdzinoši pareizi pat no mūsdienu medicīnas skatpunkta.

«Antīkā» podagra

Podagra skārusi cilvēkus jau no vissenākajiem laikiem – liecības par urīnskābes izgulsnēšanos locītavās atrastas jau sešus gadu tūkstošus senās ēģiptiešu mūmijās. Precīzus slimības aprakstus atstājis sengrieķu ārsts Hipokrāts ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Hipokrāts uzskatīja, ka veselības vai slimības pamatā ir četru ķermeņa šķidrumu – melnās žults (grieķu valodā: melan chole), dzeltenās žults (grieķu valodā: chole), asiņu (grieķu valodā: haima) un gļotu (grieķu valodā: phlegma) – līdzsvars vai disbalanss. Podagras attīstīšanos Hipokrāts izskaidroja ar kāda ķermeņa šķidruma pārmērīgu uzkrāšanos locītavās. Ar terminu «podagra» senie grieķi saprata tikai kājas īkšķa locītavu artrītu – termins izveidojies no grieķu cilmes vārdiem – pous (kāja) un agra (slazds). Ja slimība attīstījās citās locītavās, tika lietoti tādi termini kā chirarga, gonagra, omagra – roku, ceļa vai pleca slazdi. Turklāt Hipokrāts savos aforismos postulēja tādas podagras epidemioloģijas likumības, kas zināmā mērā ir spēkā arī mūsu dienās – podagra nemēdzot būt sievietēm pirms menopauzes (29 aforisms), vīriešiem ante usum Veneris jeb pirms pubertātes (30 aforisms), kā arī einuhiem (28 aforisms), kuriem nenovēro arī plikpaurību.

Pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras romietis Auls Kornēlijs Celzs ievēroja un aprakstīja saikni starp podagru un pār­mērīgiem ēšanas un dzeršanas ieradumiem. Savukārt viņa laikabiedrs ro­miešu vēsturnieks Gajs Svetonijs no­sauca podagru par morbus divitum – bagātnieku slimību, norādot, ka ar to slimo pārsvarā turīgāko un negausīgāko sabiedrības slāņu pārstāvji. Jādomā, tāpēc arī kāda antīkā leģenda vēsta, ka dieviete Podagre piedzimusi, Afrodītei savaldzinot vīna dievu Dionīsu.

Antīkajā pasaulē bijusi pazīstama arī slimībai raksturīgā gaita – sengrieķu ārsts Kapadokijas Aretejs pirmajā gadsimtā precīzi aprakstīja pēkšņu podagras lēkmi un norādīja uz slimības lēkmjveida gaitu jeb periodiskumu, sakot, ka starp lēkmēm slimnieks varot uzvarēt arī Olimpiskajās spēlēs.

Karaļu slimība

Antīkajā kultūrā un nākamajos sekojošos gadsimtos podagra tika cieši saistīta ar negausīgu ēšanu un pārmērīgu dzīrošanu. Starp ievērojamiem podagras mocītiem valdniekiem bijis Aleksandrs Lielais, Francijas karaļi un Anglijas karaļi vairākās paaudzēs. Podagra bijusi arī Svētās Romas imperatoram Kārlim V. Viņš cietis no locītavu sāpēm un pietūkuma, ko viņa galma ārsti diagnosticējuši kā ģikti. Par viņa vīna, alus un gaļas kāri saglabājušies krāšņi apraksti – viņš pat bija licis sev izveidot vīna krūku ar četriem rokturiem, lai ērtāk varētu remdēt savas slāpes. Mūsdienu zinātnieki, izpētot Kārļa V kaulu materiālu, secinājuši, ka 16. gs. ārstiem bijusi taisnība – imperators tik tiešām cietis no podagras.

Tāpat kā karaļus, slimība nav saudzējusi arī Dieva kalpus – ne katoļu pāvestus (vēsturē zināmi vismaz septiņi), ne reformatorus (piemēram, Mārtiņu Luteru un Žanu Kalvinu). No podagras cietuši arī mākslinieki, piemēram, Mike­lan­dželo un Rubens; filozofi, piemēram, Denī Didro un Imanuēls Kants; zināt­nieki, piemēram, Īzaks Ņūtons un Bendžamins Franklins.

Tāpēc podagras reputācija, atšķirībā no citām slimībām, bija ievērojami augsta. 19. gs. vidū ģikti definēja kā «džentelmeņu vainu», bet reimatismu kā «algādžu kučieru kaiti». Savukārt 19. un 20. gadsimta mijā dzīvojošais amerikāņu rakstnieks Ambrozs Bīrss par šo podagras «reputāciju» ironizēja, sakot, ka ģikts ir vārds, kādā ārsti sauc bagātu cilvēku reimatismu.

«Modernā» podagra

Mēdz teikt, ka «modernā» podagras vēsture sākās ar 17. gs. angļu ārsta Tomasa Sidenhema atstāto meistarīgo podagras akūtas lēkmes klīnisko aprakstu – kā nu ne – viņš pats cieta no šīs slimības. Viņa laika biedrs Antonijs van Lēvenhuks 1679. gadā paša izveidotajā gaismas mikroskopā novēroja no podagras mezgliem (tophi) izolētus kristālus, kuru izcelsme vēl tobrīd zinātniekiem nebija skaidra. Pašu urīnskābi pirmo reizi izolēt izdevās 1776. gadā, bet pusgadsimtu vēlāk tās klātbūtni pierādīja arī podagras mezglos.

Izšķirošo devumu podagras izcelsmes un norises izpētē deva angļu ārsts sers Alfrēds Gerods, kurš laika posmā no 1848. līdz 1859. gadam eksperimentos pierādīja, ka podagras slimniekiem, atšķirībā no reimatoīdā artrīta slimniekiem, asinīs ir paaugstināts urīnskābes līmenis, tādā veidā definējot podagru kā pavisam atšķirīgu diagnostisku vienību no reimatoīdā artrīta.

Podagras ārstēšanas līkloči

Jau no vissenākajiem laikiem pastāvošais pieņēmums par gastronomisko pārmērību noteicošo lomu podagras attīstībā, veicināja to, ka galvenie ārstu ieroči cīņā pret podagru gadsimtiem ilgi bija saistīti ar diētas ieteikumiem. Taču arī medikamentozai terapijai ir gandrīz tikpat sena vēsture. Mūsu dienās podagras medikamentozā ārstēšanā lietotais kolhicīns bija zināms jau vismaz 500 gadus pirms mūsu ēras. Alkaloīdu kolhicīnu saturošais augs rudens vēlziede (Colchicum autumnale), kas sastopama Eiropas vidienē un rietumu daļā, bija zināms kā caureju izraisošs līdzeklis, indīgs augs, tomēr derīgs iekaisušu locītavu un podagras ārstēšanā. Tomēr mērķtiecīgi lietot vēlziedes ekstraktu, lai izbeigtu akūtas podagras lēkmes, 1763. gadā uzsāka Vīnes ārsts Antons fon Storks. Tīrs kolhicīna alkaloīds ķīmiski tika izdalīts 18. gs. beigās, kas tad arī sekmēja medikamenta izplatību un plašāku lietošanu. 19. gs. beigās podagras terapijas arsenālam pievienojās arī aspirīns, bet laika posmā no 1948. līdz 1963. gadam viens pēc otra tika ieviesti arī kortikotropīns, prednizolons un allopurinols.

Jaunā Stendera pamācošs stāsts latviešiem, kā tikt vaļā no ģikts
Vis-derīgas zāles pret kaulu sāpēm Bagātam kungam Spranču zemē, ikdienas pēc gārdiem kumosiem un dārgiem dzērieniem dzīvodamam, bija daudz mokas jācieš no sāpīgas kaulu-slimības. Kādu brīdi pār jūru braucot, neviļot viņam tā nestunda uzbruka, no Turku jūras-laupītāja saķertam un bārgam Turku-kungam par vergu pārdotam tapt. Tagad grūtas dienas baudīja. Taču pēc pusgada viņa draugi to ar grūtu naudu atsvabināja. Spirgts un spēcīgs mājās atnācis, brīnījās visi, ka tagad vieglās kājās ronoties, jo papriekš no sulaiņiem savādā sēdeklī bija nesams. Citi bagātnieki, gardēdi un tādi paši sāpju-cietēji, to izdzirdējuši, ka tagad gluži vesels esot, lika to vaicāt, caur kādu ziņu jeb zālēm viņš izārstējies un sāpes apremdejs, lai no Dieva puses un kristīgās mīlestības dēļ viņiem to apslēpumu līdz dalot. Labprāt lika viņš tiem atsacīt, visa skunste ir šī, ņemiet labi vērā: ikdienas kādu pāra desmit koka-sitienus par pleciem, pusmārciņu sausas maizes un krūzi ūdens, un bez gala piespiešanas pie darba, ka sviedri nopilot. Tas Turgu vērgums manas zāles bija. Jo kamēr mājās pie pilnām bļodām un blašķēm sēdēju, un ikdienas plītēju, es savu bārgu viesi ne spēju aizdzīt, bet tik ko man vajadzēja gadīgam tapt un grūtības ciest, kad tas man pašā prātā atstāje.
Aleksander Johan Stender; Vācu valodas un vārdu grāmata. Jelgava, 1820